Tātad ministrijas X pārvaldītai iestādei samazina finansējumu un labticīgi gaida, ka nu šī iestāde pārskatīs sava darba stilu, efektivitāti utt. Nekā nebija - iestāde vienkārši samazina savus izdevumus pat reāli vajadzīgās pozīcijās, nekādas reformas neveicot. Piemēram, nepasūta jaunus formas tērpus un uz aizrādījumiem reaģē, skatoties nevainīgām acīm: bet naudas taču mazāk, ko jūs no mums gribat! Un vispār - mēs esam jūsu ministrijas pārraudzībā, nevis pakļautībā, lieciet mieru!
Un te seko nākamais stāsts. Pēdējo gadu laikā ministrijās ir izveidojies labs juristu un speciālistu korpuss (tas bez ironijas), bet, kad šiem «kabineta» speciem jādodas padauzīt dūri pa galdu pakļautības vai padotības iestādēs, izrādās, ka ministrijas cilvēki nav tam psiholoģiski un profesionāli gatavi. Respektīvi, māk i likumu uzrakstīt, i Eiropas likumos ielauzījušies gana labi, bet viens iestādes priekšnieks, simboliski runājot, meitenīti no ministrijas apvedīs ap stūri, it sevišķi, ja ir ar reālu vai uzpūstu autoritāti.
Protams, grūti spriest, ko te labot, bet varbūt, runājot par konkrētajām divām tendencēm, risinājums būtu: a) precīzi noteikt, ka pret iestādes vadītāju var vērst sankcijas (turklāt smagākas par aizrādījumu un tamlīdzīgiem samtainiem sodiem) ne tikai tad, kad ir nepārprotams pārkāpums, bet arī tad, kad viņš būtībā sabotē valsts darbu, finansējuma samazinājumu pārliekot uz patiesībā vajadzīgiem izdevumiem, lai tikai nebūtu jāatlaiž kāds pietuvināts liekēdis vai jālikvidē barotava; b) ministriju štatu uz laiku pastiprināt ar burtiski vienu diviem personāžiem, kuriem nav korporatīvu saišu, karjeras apsvērumu utt. konkrētās ministrijas sfērā un kuri var bez cimperlēšanās tikt galā ar mazajiem vietvalžiem.