Vai tiešām pogu spiedēji izrādījušies arī mūsu priekšstāvji? Latvieši tomēr apvainotos, ja 25. martā radio skanētu častuškas, protestētu, ja 14. jūnijā kāds izdotu ukazu, ka visiem jāsvin integrācijas diena. Latvieši neņemtu par pilnu, ja 23. jūnija vakarā kāds onkulis gribētu rīkot konferenci Rīgā! Ja pasaules valstis zina, ka 10. marts ir diena, kad visā pasaulē piemin 1959. gada sacelšanos okupētajā Tibetā, kuru asiņaini apspieda Ķīnas armija, tad ļoti vajag pārdomāt, vai valstsvīriem tikties ar Ķīnas Komunistiskās partijas ideologu tieši tajā dienā.
Par Tibetu ir stilīgi stāstīt, kad jākāpj kalnos pēc apgaismības.
Ir politkorekti, ka Latvija kā ES dalībvalsts ietur kopējo nostāju, uzsverot Ķīnas Tautas Republikas teritoriālo integritāti, taču mūsu pašu vēsture mums pašiem sev par atgādinājumu uzliek pienākumu atbalstīt tautu, kuru okupējusi Ķīna.
Kāpēc 16. martā visi balti un pūkaini palikt gribošie politiķi kļūst slimi, aizbrauc komandējumā pie vēlētājiem, nevis iet kopā ar vēstures ratā ierautajiem vīriem, bijušajiem leģionāriem? Tur jau tā lieta, ka baidās no pasaules sabiedriskās reakcijas. Kas būtu noticis, ja ar Ķīnas «komisāru» aizsūtītu tikties ierēdnīti no Ārlietu ministrijas nākamajā dienā? Nekas. Pasaulei beidzot būtu skaidra Latvijas nostādne. Būtu skaidrs, ka mēs kā maza nācija bez lieliem dabas bagātību resursiem solidarizējamies ar tiem, kuri izgājuši okupācijas murgu.
Tibetiešiem 10. marts ir sāpīga piemiņas diena. Aizmirstot principus, ķīniešu «Āfrikas sadaļā» iekļautā Latvija vēlas pielīmēties tikai politikā ietekmīgām valstīm. Pirms dažām dienām laikraksts European Voice izteica repliku Baltijas valstu augstākajām amatpersonām par gļēvulību, atsakot tikšanos ar Tibetas garīgo līderi dalailamu: «Baltijas valstu gadījumā to līderu vairīšanās no tikšanās ar dalailamu, kad viņš augustā tur viesosies, ir īpaši apkaunojoša. Ja Baltijas valstu premjerministri un prezidenti netiksies ar dalailamu, viņu svinīgās runas par gadadienām un valstiskumu ir tikai uz sevi koncentrēta un liekulīga runāšana.»
ES izvairās no kontaktiem ar Baltkrieviju, bet ar Ķīnu, kurā režīms ir niknāks nekā pie Lukašenko, slēdz sadarbības līgumus. Pārfrāzējot latīņus - kas atļauts Ķīnai, nav atļauts Baltkrievijai. Slēgtās ražotnes Eiropā ir augsta maksa par ķīniešu «lēto» eksportu. ĶTR sagraus Rietumu ekonomiku ar mūsu pašu rokām.