Mani kā uzņēmēja izdevumu optimizācijas pasākumi taču nobāl valsts izzadzēju ļaundarību priekšā. Turklāt samazināt tēriņus, lai gūtu lielāku peļņu, ir atbildīga vadītāja pienākums. Ja reiz valsts nespēj apturēt, piemēram, degvielas cenu kāpumu vai nosargāt savas robežas, paši vainīgi. Kontrabandas benzīns ir lētāks un ietaupa līdzekļus, ko varu novirzīt attīstībai.
Un kāpēc lai es netaupītu uz darbinieku rēķina, ja reiz valsts to pieļauj? Lai pārreģistrējas par mikrouzņēmējiem un paši maksā nodokļus. Bet, ja grib saņemt lielākas algas, lai saņem honorārus, par ko var izvēlēties nemaksāt sociālo nodokli, jo vairāk naudas algu fondam man vienkārši nav.
Savukārt man kā darbiniekam publiskā sektora korumpētība ir zināms mierinājums, ja smēķēju nelegāli ievestas cigaretes vai dzeru lētāku alkoholu, par ko nav maksāta ne akcīze, ne PVN. Tā kā uz pensiju šajā izmirstošajā zemē neceru, tad man nerūp nodokļu nomaksa. Labāk saņemu vairāk aploksnē un tērēju šodien, nevis naivi ceru uz pārtikušām vecumdienām. Man taču ir jāapmaksā neapdomīgi ņemtie kredīti un līzingi vai arī jāpiedzīvo personīgais bankrots.
Šādus darba devēju un ņēmēju argumentus, jo īpaši krīzes laikā, var saprast, bet ne attaisnot. Jo beigu beigās tie noved pie anarhijas un pilnīgas netaisnības, kad katrs par pareizu uzskata tikai sev vien izdevīgāko rīcību.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Normunds Vilnītis diemžēl nevēlas atzīt, ka lielā mērā tieši viņa dēļ krītas ne tikai biroja reputācija, bet arī taisnīguma nozīmīguma loma. Tādēļ viņa vērtētājiem nāktos pasteigties, ja vien tie nevēlas veicināt vēl lielāku likumības izpratnes degradāciju valstī.