Sartrs patiešām bija tāds kā intelektuāls huligāns un nevienā valdībā un partijā, neskatoties uz savām mainīgajām simpātijām un antipātijām, neiestājās un pat negrasījās to darīt, bet pamatā galu galā sakašķējās ar visiem un visur (izņemot vienu tikpat traku cilvēku, savas dzīves partneri Simonu Bovuāru). Tas gan netraucēja viņam būt par vienas franču paaudzes neapstrīdamu intelektuālu autoritāti. Bet Roberts Ķīlis ir valdībā, ieņem izglītības ministra posteni…un plosās ne pa jokam.
Es domāju, katrs būs ievērojis, ka ne no viena cita ministra šajā valdībā jau nedaudzu mēnešu laikā mēs neesam dzirdējuši tik daudz un pietiekami nervus kutinošu reformu ideju pieteikumu kā no pašreizējā izglītības ministra Roberta Ķīļa. Augstākās izglītības finansēšanas modeļa reforma, naudas vaučera piestiprināšana skolēnam un tā palaišana brīvajā lidojumā starp skolām, brīvā konkurence starp skolām, dramatisks pieteikums kadru reformai Izglītības ministrijā, izglītības satura revidēšana, vasaras brīvlaika samazināšana, atteikšanās no «līmeņiem» valsts eksāmenos… Un visam pa virsu aizvakar visai divdomīgi izskanējusī tēze par 6 tūkstošu skolotāju štata vietu «atmiršanu dabīgā kārtā» (pēc ministra preses sekretāra papildu paskaidrojumiem), kaut gan sociologs Roberts Ķīlis jau nu noteikti zina, ka šāda «atmiršana» nav kaut kāds dabas fenomens, bet gan tādas vai citas realizētas politikas rezultāts. Vienu vārdu sakot - idejas birst kā no ātršāvēja ložmetēja, spēj vien tik par vienu no tām nožagoties, kad jau izskan nākamā.
Nevar apstrīdēt, ka visu šo ideju feierverks var sniegt pat zināmu estētisku baudījumu (kādu, starp citu, sniedz arī jau pieminētā Sartra visumā nesistemātiskie sacerējumi). Arī atklāsme, ko dzirdējām no izglītības ministra mutes televīzijas reportāžā par viņa tikšanos ar izglītības pārvalžu vadītājiem, - «es jūtos kā tuksnesī» (!!) - izskanēja apburoši patētiski.
Bet patiesībā tie vārdi par jušanos kā tuksnesī varētu būt precīzi simptomātiski. Tā varētu sajusties skrējējs, kas rikšojis tik ātri, ka pēkšņi konstatē - neviena blakus vairs nav. Un tam var būt divi iemesli. Vai nu tie līdzskrējēji ir pārlieku kūtri, vai arī viņi tā īsti nav sapratuši, uz kurieni tad īsti mēs skrienam. Ja kūtrums ir līdzskrējēju problēma, tad mērķa neskaidrība - tā jau ir skrējiena līdera problēma. Un patiesībā, manuprāt, tieši tas arī ir šobrīd galvenais visu sākto un pieteikto reformu galvenais posts - sakrālais quo vadis?
Vai mums ir skaidrs, un, galvenais, vai tas ir sabiedrībā plaši izrunāts un izprasts - ko mēs īsti gribam no mūsu izglītības sistēmas. Ko panākt? Un skaidrs, ka šī jautājuma noformulēšana sniedzas tālu pāri vienas Izglītības ministrijas un izglītības ministra kompetencei. Jo, visticamāk, vismaz sākotnēji, mums katram var būt ļoti dažādi ieskati par to. Piemēram, a/s Dzintars ilggadējais valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs intervijā Dienai (to pilnībā lasiet pirmdienas numurā) pauž uzskatu, ka ikkatram skolēnam, beidzot 12. klasi, jau jābūt sagatavotam kādai profesijai, jo citādi «tādi pārauguši slaisti vien iznāk». Paredzu, ka daudzi tam iebildīs, uzskatot, ka tas pāragri sašaurina skolēna tālākās izglītības iespējas. Vai - kā tad mēs centīsimies atgriezt atpakaļ aizbraukušos latviešus kopā ar viņu ģimenēm, ja mums «dabīgi atmirs» tūkstošiem skolotāju? Lasīsim skolotājus atpakaļ? Un augstākā izglītība - vai turpināsim ražot speciālistus, no kuriem labākos paņem Eiropas brīvais darba tirgus, un neveiksmīgākie paliek? Utt. u. t. jpr.…
Vai šie un citi jautājumi ir skaidri vismaz valdības līmenī? Jo izglītības sistēma nav kaut kas pats par sevi, bet ir neatņemama sastāvdaļa no kopējās valsts attīstības vīzijas. Un nevar būt valdībā viens antiņš reformators, kamēr pārējie uz viņu tēvišķā laipnībā noskatās un «ir ļoti apmierināti» (V. Dombrovska vārdi par Robertu Ķīli), bet paši turpina peldēt tālāk mierīgā tecējumā.
Politiķa - atšķirībā no filozofa intelektuāļa - lāsts ir tas, ka viņš nevar funkcionēt un realizēties «kā tuksnesī». Jo politika ir skarbi kolektīvs skrējiens, kura rezultātu mēra drīzāk pēc tiem pēdējiem, ne tiem pirmajiem. Un tajā pašā laikā… varbūt tas ir neracionāli, bet tā negribētos, lai Roberts Ķīlis vienu brīdi nospļautos un atgrieztos savā intelektuāļa ziloņkaula tornī. Jo gribas kaut kādus jaunus apvāršņus.