Pauls Raudseps: Rēķinveži

Šodien tiks oficiāli publiskots Valsts Kontroles (VK) atzinums par 2008.gada budžeta pārskatu, kurā nozīmīgu daļu aizņem Parex bankas pārņemšanas darījuma izvērtējums. Lai gan ir iespējams, ka šodien publiskotais variants varētu nedaudz atšķirties no versijām, kuras nonākušas žurnālistu rīcībā, tieši ziņojuma nopludinātie eksemplāri jau ir paspējuši saviļņot politisko vidi un daudzu prātos nostiprināt iespaidu, ka Parex pārņemšana ir nesusi valstij tikai vienlaidus zaudējumus. Tāpēc ir pamats jau tagad pēc pieejamajiem tekstiem spriest gan par ziņojuma apgalvojumiem, gan par tā kvalitāti kopumā.

Valsts kontroliere Inguna Sudraba bieži pārmet Latvijas valdībai "mehānisku" pieeju, "matemātiski" griežot budžeta izdevumus bez skaidras izpratnes par kopsakarībām un plašākas vīzijas. Tāpēc jo vairāk pārsteidz, ka atzinums par Parex pārņemšanu pieiet sarežģītam politiskam un ekonomiskam jautājumam ar šauru, grāmatvedisku skatienu, nemaz necenšoties ne saprast, kādas būtu alternatīvas Ministru kabineta, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) un Latvijas Bankas (LB) pieņemtajiem lēmumiem, ne salīdzināt dažādo iespējamo lēmumu ieguvumus un zaudējumus. Ziņojumā teikts, ka "valsts atbalsta sniegšana Parex bankai ir būtiski ietekmējusi valsts budžeta izpildi, ekonomisko stāvokli valstī un Latvijas Republikas iedzīvotāju dzīves līmeni", bet šim visaptverošajam apgalvojumam seko tikai īss pārskats par valsts ņemto starptautisko aizdevumu un Parex bankā ieguldītās naudas apjomiem. VK skrupulozi uzskaita visus izdevumus, kuri valstij radušies saistībā ar šo darījumu (piemēram, Valsts kases komandējumi — Ls 1864), taču nevienā vietā netiek analizēti zaudējumi valstij kopumā, kuri būtu radušies, ja Latvijas valdība pagājušā gada novembrī nebūtu rīkojusies, lai glābtu Latvijas otro lielāko banku.

Otrdien raidījumā 100.pants LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs lika pretī savus aprēķinus: Parex bankas slēgšana valstij būtu izmaksājusi trīs miljardus latu. Jau iepriekš bija zināms, ka 660 miljonu būtu bijis jāizmaksā no valsts budžeta Parex noguldītājiem teju uzreiz, valstij un pašvaldībām bankā bija vairāk nekā 140 miljonu, tāpēc minimālais zaudējums būtu ap 800 miljoniem. Rimšēvičs papildus argumentē, ka sekojošais finanšu sistēmas satricinājums varētu nogremdēt vēl četras vai piecas vietējās bankas, kuru noguldītājiem būtu jāizmaksā vēl 700 miljonu. Tam jāpieskaita šajās bankās valsts un pašvaldību glabātie miljoni, kā arī paātrinātā tautsaimniecības lejupslīde un tam sekojošais kritums nodokļu ienākumos.

Droši vien par šiem skaitļiem varētu diskutēt, taču pat šāda līmeņa zaudējumu/ieguvumu analīze VK ziņojumā nav atrodama. Tā vietā parādās aizrādījums, ka, pirms bankā tika ielikti depozīti, ar kuriem valdība centās glābt ne tikai tās maksātspēju, bet arī valsts finanšu sistēmu kopumā, nav veikta aptauja, lai pārliecinātos, vai Valsts kase nevarētu no šo depozītu procentiem nopelnīt nedaudz vairāk kādā citā bankā.

Tāpēc VK ziņojums nedod pamatu nopietnam, visaptverošam vērtējumam, vai Parex pārņemšana bija izdevīga valstij, proti, sabiedrībai un tautsaimniecībai kopumā. Savukārt par iespējamiem zaudējumiem budžetam varēs spriest brīdī, kad valstij piederošās Parex akcijas būs pārdotas kādam privātam investoram. Ja bankā noguldīto naudu valsts saņems atpakaļ, par zaudējumiem budžetam vispār nebūs iemesla runāt. Līdz tam brīdim ir vērts paturēt prātā, ka no valsts puses Parex noguldītie nedaudz vairāk kā 800 miljoni latu, kurus patlaban tomēr ir izredzes atgūt, ir gandrīz identiski ar summu, kuru valsts būtu neizbēgami un neatgriezeniski zaudējusi, pieļaujot Parex bankrotu.

VK kompetencei atbilstošāki ir jautājumi par bankas pārņemšanas procesa atbilstību dažādiem normatīvajiem aktiem. Te noteikti ir pamats detalizētai dažādu tehnisko nianšu izsekošanai, un liela daļa VK ziņojuma ir veltīta šādai izpētei. Taču vislielāko rezonansi ir guvis žurnālistiem pieejamajā versijā ierakstītais vērtējums, ka "Valsts ir sniegusi būtisku atbalstu Akcionāriem", ļaujot bijušajiem īpašniekiem Karginam un Krasovickim saglabāt miljoniem vērtus noguldījumus un iespēju pelnīt no tiem procentus.

Jautājums par bijušo īpašnieku depozītiem ir neizbēgami un pilnīgi saprotami strīdīgs, un cilvēkiem, kuri veda sarunas ar Karginu un Krasovicki, būtu jānāk klajā ar saviem skaidrojumiem par Parex pārņemšanas līguma nosacījumiem. Tomēr ir arī jāatzīst, ka valsts faktiski Parex varēja glābt no bankrota tikai ar esošo īpašnieku piekrišanu, jo likuma par banku nacionalizāciju tajā laikā nebija. Lai saprastu, cik izdevīgi vai neizdevīgi ir noteikumi, par kuriem valdība vienojās ar Karginu un Krasovicki, būtu jāredz gan attiecīgais līgums, gan jāzina, cik abi faktiski saņem no saviem depozītiem, jo pat VK zemsvītras piezīmē atzīst, ka tā šo summu ir tikai izsecinājusi no citiem datiem, turklāt pagājušā gada 4.decembrī šīs likmes esot tikušas samazinātas.

Vai ir notikušas kādas citas, neleģitīmas vai pretlikumīgas naudas noplūdes no Parex pārņemšanas laikā? VK ziņojums, kurā aprēķinātās no bankas rudenī izņemtās naudas summas nozīmīgi un bez paskaidrojumiem atšķiras no FKTK jau pavasarī nosauktajiem skaitļiem, uz šo jautājumu neatbild un nemaz to nevar izdarīt, jo, kā VK pati atzīst, tai nav pieejama informācija par Parex klientiem un to darījumiem. Ja pārņemšanas procesā ir notikušas nelikumības (un neviens nevar likt galvu ķīlā, ka nav notikušas), tad jācer, ka patlaban pārbaudi veicošā prokuratūra tās atklās.