Nedēļas sākumā Tallinā notikušajā Lennarta Meri konferencē šis bija viens no visaktīvāk apspriestajiem jautājumiem, un secinājums bija nepārprotams: Putina režīms mērķus nemaina.
Tas varētu likties pārsteidzoši, jo Krievijas atkarība no naftas un gāzes eksporta tai dārgi maksājusi laikā, kad izejvielu cenas ir strauji kritušās.
Naftas cenas sabrukumam - no teju 150 dolāriem par barelu pagājušā gada vasarā līdz 50 dolāriem šobrīd - ir sekojusi masīva naudas aizplūšana (130 miljardi dolāru pagājušajā gadā), rubļa kursa krišana par trešo daļu kopš novembra un ārzemju valūtas rezervju samazināšanās par 200 miljardiem dolāru.
Šis gads solās būt smags Krievijas tautsaimniecībai: Pasaules Banka paredz, ka iekšzemes kopprodukts saruks par 4,5%, bezdarbs pieaugs līdz 12% un valūtas aizplūšana var pat pārsniegt pagājušā gada līmeni, jo Krievijas uzņēmumiem un bankām šogad ir jāatmaksā 135 miljardi dolāru ārzemju kreditoriem. Jau pagājušā gada beigās Vladivostokā izcēlās masu protesti par ievedmuitas paaugstināšanu ārzemju mašīnām, un sociālo nemieru draudu ēnā parādījušās ziņas, ka Iekšlietu ministrijas karaspēkam dotas tiesības vajadzības gadījumā šaut uz demonstrantiem. Visbeidzot - pirmo reizi vairāku gadu laikā dažāda līmeņa politiķi sāk atļauties līdz šim neiedomājamo - publiski nepiekrist "nācijas līderim" Ministru prezidentam Vladimiram Putinam, un viņa reitingi ir sākuši manāmi kristies. Pēdējo divu nedēļu laikā gan viņa, gan prezidenta Dmitrija Medvedeva reitingi ir samazinājušies par 10% (līdz 70%), un 50% uzskata, ka valsts ir uz nepareizā ceļa.
Liktos, ka aizvien sarežģītākā iekšpolitiskā situācijā Krievijas valdniekiem nepietiktu ne laika, ne naudas, lai turpinātu pēdējo gadu agresīvo ārpolitiku, kura sasniedza kulmināciju 2008.gada augusta karā pret Gruziju.
Nevajag ļauties tādiem maldiem. Divu iemeslu dēļ krīze nevis vājina, bet gan pastiprina Krievijas vēlmi turpināt sākto ārpolitisko kursu.
Pirmkārt, kā Tallinas konferencē uzsvēra daudzi ilggadēji Krievijas politikas vērotāji, tai skaitā respektētā Maskavas Kārnegī centra pētniece Lilija Ševcova un Vašingtonas Center for Strategic and International Studies pētnieks Janušs Bugajskis, Krievijas ārpolitika kalpo tās iekšpolitikai, un tās mērķis ir nodrošināt Kremļa kontroli pār iedzīvotājiem, nemitīgi baidot viņus ar aizrobežu draudiem un mobilizējot pret ienaidniekiem. Iekšējā neapmierinātība ar valsts vadītājiem neliks viņiem šo varas mehānismu atmest. Tieši otrādi, tas ir spēcīgs dzinulis to pastiprināti izmantot, jo kas gan šajos apstākļos var būt izdevīgāk kā cilvēkiem stāstīt, ka pie visām viņu problēmām vainīgi ļaunie imperiālisti un to līdzskrējēji gruzīni/ukraiņi/igauņi/latvieši?
Otrkārt, kā to labi saprot Kremlī, vara nekad nav absolūta, tā vienmēr ir relatīva. Aklo valstībā vienacis kļūst par karali. Krievijas zaudējumi no pasaules finanšu krīzes ir lieli, taču trieciens kaimiņvalstīm ir bijis vēl lielāks. Krievijas valūtas rezerves ir samazinājušās par 200 miljardiem dolāru, bet tai vēl aizvien ir 400 miljardi, no kuriem nav sevišķi grūti atvēlēt 10 miljardus, ko izmantot stratēģiskām intervencēm. Visskaļākā no tām ir Krievijas divu miljardu dolāru aizdevums Kirgizstānai, kuru tā saņēma pēc lēmuma slēgt Manasas militāro lidlauku. ASV to izmantoja kā svarīgu bāzi sava karaspēka atbalstam Afganistānā, un, kā Tallinā teica bijušais ASV valsts departamenta darbinieks Deivids Kreimers, "krievi mūs kārtīgi izčakarēja". Manasas bāze, lai arī tā nebija neaizvietojama, tomēr amerikāņiem bija ļoti svarīga, un Krievija to viņiem atņēma, labi apzinoties, cik būtisku vietu prezidenta Obamas ārpolitikā ieņem karš Afganistānā.
Vēl Krievija ir nolēmusi aizdot Baltkrievijai divus miljardus dolāru un piedāvājusi ekonomiskajā un politiskajā haosā aizvien dziļāk slīgstošajai Ukrainai piecu miljardu aizdevumu. Svarīgām lietām nauda vienmēr atradīsies. Turklāt to liek lietā ne tikai valsts, bet arī Krievijas stratēģiskie uzņēmumi. Pirmdien kļuva zināms, ka ar Putinu cieši saistītā naftas kompānija Surgutņeftegaz par 1,8 miljardiem dolāru nopirkusi 21% akciju Ungārijas naftas pārstrādes firmā MOL, izraisot bažas gan Budapeštā, gan Briselē par Krievijas uzņēmumu aizvien dziļāku iesakņošanos Eiropas enerģijas tirgos. Vairāki Tallinas konferences dalībnieki minēja, ka Maskavā tagad runā - šis ir izdevīgs brīdis ārzemēs iegādāties uzņēmumus.
Latvijā optimistiski noskaņoti cilvēki uzsver, ka krīze - tā ir iespēja. Neapšaubāma patiesība, tikai nevajag aizmirst, ka tā domā arī cilvēki, kuri mums labu nevēl.