Nākamnedēļ tādi ir vairāki. Piemēram, Finanšu ministrijas sagatavotais pārskats par nodokļu piemērošanu attiecībā uz ārzonu darījumiem un iespējām šo kārtību pastiprināt. Plus - Tieslietu ministrijas iesniegtais ziņojums par kontrolējošo iestāžu piemēroto administratīvo sodu struktūru, biežumu un lielumu. Abi dokumenti ietver jautājumu loku, kas sabiedrībai interesanti un būtiski. Vai nu kontekstā ar naudas plūsmu caurskatāmību, vai mēģinot saprast, cik represīva mūsu valsts izveidojusies (bet varbūt daži sodi - tieši otrādi - jāpadara bargāki), kam, par ko ir tiesības mums uzlikt naudas sodus.
Abas ministrijas korekti apkopojušas datus, kas, protams, ir vērtīgi analīzei. Jautājums ir, kas ar šo datu kopumu notiek tālāk. Vai citi ministri saka: paldies, interesanti, tā turpināt! Vai tomēr, balstoties uz datiem, tiek pieņemts lēmums tālākai rīcībai, neatstājot to tikai nozares ministrijas atbildībā. Līdzīgi ir ar informatīvajiem ziņojumiem, kādus konkrētie ministri iesniedz pirms došanās uz formāliem un neformāliem randiņiem ar saviem kolēģiem Eiropas Savienībā. Ļoti žēl, ka nereti šie jautājumi tiek skatīti aiz slēgtām durvīm, jo būtu ļoti interesanti uzzināt, vai attieksme ir «tas ir jūsu lauciņš, tieciet paši galā» vai arī ir diskusijas par to, kādas ir Latvijas nacionālās intereses tajā vai citā jautājumā, cik pilnvērtīgi kolēģu vērtējumā ministrs sagatavojies tās aizstāvēt utt.
Citiem vārdiem sakot, kad dzird sakām, ka «augšas» nezina situāciju valstī, tas varbūt ir pareizi, ja vērtē elites spēju adekvāti novērtēt cilvēku reālo stāvokli ārpus sava loka. Tomēr kopumā valsts pārvalde ģenerē pietiekamu daudzumu noderīgas informācijas, tikai jautājums ir, kur tā paliek. Spriežot pēc tā, par kādiem jautājumiem notiek batālijas, savukārt kādi - lai gan skaidri iezīmēti ziņojumos - kaut kur pazūd, rodas iespaids, ka valdība nereti nespēj tēmas sakārtot pēc to īstā svarīguma.