Tomēr liekas, ka ir iezīmējušies arī citi konceptuāli uzstādījumi, pat ja tie netiek precīzi formulēti partiju tēzēs. Un interesantais ir tas, ka šie uzstādījumi - noteikti apspriešanas vērti un ar savu loģiku, noderīgumu - ir zināmā pretrunā cits citam. Piemēram, no vienas puses, arvien skaidrāk formulējas doma par pilnvaru, finanšu resursu pārdali par labu reģioniem. Decentralizācija, «uz vietas redzams labāk», «pašvaldības tuvāk iedzīvotājiem» - saucam šo konceptu dažādi. No otras puses, arvien skaļāk dzirdamas balsis, kuru vēstījums ir apmēram tāds: ideja, ka tirgus visu noregulēs pats, ir izgāzusies, ir nepieciešama efektīvāka plānošana un vajadzības gadījumā valsts iejaukšanās. Gan vienam gan otram uzstādījumam par labu var minēt argumentus, tikai jāsaprot, ka vienlaikus decentralizācija un aktīvāka centrālā vara diez vai ir iespējamas.
No vienas puses, tiek daudz runāts par indivīda patstāvības, atbildības veicināšanu, «izmaiņām ikviena domāšanā» utt. No otras puses, tikpat intensīvi izskan vēlme pēc «skaidras valsts politikas», pat «valsts pasūtījuma» un tamlīdzīgi. Daudz tiek piesaukta nepieciešamība turpināt vai pat paātrināt publiskā sektora skaitlisku samazināšanu, tomēr tā bija un būs labi skanoša parunāšana, ja politiķi neatzīs, ka liela daļa no šiem «samazinātajiem» var papildināt bezdarbnieku rindas, jo nemācēs pārorientēties. Var kritizēt publiskajā sektorā strādājošos, cik uziet, bet ir arī jāatzīst, ka pēc «samazināšanas» nekur jau viņi neizgaisīs, ka vai nu aizbrauks, vai uzgulsies kā slogs sociālajam budžetam. Citiem vārdiem sakot, publiskais sektors ir jāsamazina, bet ir jābūt arī piedāvājumam, kā kaut cik neitralizēt šī samazinājuma sekas.
Te nav runa par to, ka viens vai otrs koncepts būtu principiāli pareizāks vai kļūdaināks. Runa ir par to, ka, lai cik apnikusi būtu politika un politiķi, ir jādiskutē, jāmēģina atrast līdzsvaru, kompromisus starp nereti pretējām vajadzībām un idejām.