Viņš arī nedomā, ka Krievija nekad neatzīs okupāciju, tomēr piekrīt, ka tas, iespējams, nenotiks tik drīz. "Taču mēs jau arī nesteidzinām Krieviju.
A.Ronis pauž viedokli, ka kopš neatkarības atjaunošanas mūsu prezidenti un valdības nav liekušas muguru Krievijas priekšā. "Mums ir sava valsts, kas nostiprinājusies juridiski, politiski un - es ceru - būs arī ekonomiski, un mums veidojas konstruktīvas attiecības ar Krieviju. Kā teica Mavriks Vulfsons: esmu piesardzīgs optimists," saka ministrs.
Viņš norāda, ka arī pati Krievija ir daudz cietusi Staļina valdīšanas laikā. Daudzi krievi to laiku pielīdzina tādam kā tatāru–mongoļu jūgam, proti, Staļina laiks bija sava veida okupācija ar brīvību un cilvēktiesību ierobežojumiem, represijām.
"Viņiem būs jātiek galā ar savas vēstures izvērtējumu. Mēs paši zinām, kas ar mums ir noticis padomju okupācijas gados, mēs zinām arī, kā to vērtē mūsu sabiedrotie, kuru domas mums ļoti svarīgas. Līdz ar to - kaut arī mums ir svarīgs Krievijas kā kaimiņvalsts viedoklis šajā jautājumā, taču daudz svarīgāk ir tas, ko mēs paši par to domājam. Mani cerīgu dara tas, ka prezidents Medvedevs ir kritizējis staļinismu, viņš vēlas modernizēt Krieviju, un mēs to atbalstām," intervijā saka Ronis.
Runājot par latviešu leģionāru jautājumu, ārlietu ministrs norāda: ja mēs katrs individuāli par savu radinieku teiktu: jā, viņš bija mūsu karavīrs, tas būtu normāli un pieņemami. "Taču valstiskā līmenī tas būtu problemātiski: mums toreiz nebija savas valsts, vīri tika iesaukti nacistiskās Vācijas leģionā, vācu okupanti deva viņiem savas armijas formas un sūtīja veikt savus uzdevumus. Es kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs viņus leģionārus nosaukt par mūsu karavīriem juridiskā un valstiskā izpratnē. Protams, šie karavīri ir nākuši no mūsu vides, un man viņu ir cilvēciski žēl par to, ko viņi tajā briesmīgajā karā ir pieredzējuši - viņi savā veidā arī ir kara upuri. Tieši tāpat kā tie cilvēki, kas bija iesaukti Staļina armijā. Taču mums jāatceras, ka galvenie cietušie bija civiliedzīvotāji, kuriem abas armijas nesa ciešanas. Nacistu vadoņu mērķi bija tikpat briesmīgi kā Staļina mērķi. Nav brīnums - vismaz sākotnēji viņi taču bija sabiedrotie. Svarīgi, ka nacisms ir sagrauts, un svarīgi, ka vairs nav arī staļinisma. Domāju, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības pieminēt karā kritušos..." norāda A.Ronis.