Šķiet, programmas raksta dzejnieki. Saruna ar Jāni Ikstenu

Kāda motivācija iet uz vēlēšanām, zinot, ka ir pārāk vāji, lai sasniegtu jēgpilnu rezultātu? Varbūt pretendē uz valsts budžeta finansējumu, ja brīnumainā kārtā pārvarēs vismaz pāris procentu robežu?

Tā man šķistu ticamākā versija. Ir dzirdēts arī, ka iemesls varētu būt tas, ka kādam bijusi brīva naudiņa un vēlme caur šādām partijām patestēt sabiedrības reakciju uz kaut kādām idejām. Tā teikt, palaidīsim šādu zondi priekšvēlēšanu gaisotnē, paskatīsimies, kā sabiedrība uz to reaģē.

Sanāk tāds kā socioloģisks pētījums.

Jā, sava veida pētījums.

Ja ir pamats tik ļoti kritizēt partiju programmas, rodas jautājums – vai tās reprezentē partiju kandidātu priekšstatus par to, kas jādara, vai ir ticība, ka tās vēlāk tiks ņemtas vērā, un pats galvenais – vai vispār ir vērts ko tādu lasīt?

Noteikti ir vērts lasīt! Tas stāsts par to, ka programmas satur pilnīgas blēņas, ko pēdējā vakarā sacer, nekādā veidā neiet kopā vismaz ar maniem priekšstatiem par to, kā partijas pie šiem dokumentiem strādā. Zinu, ka vismaz lielās partijas pie šiem dokumentiem piestrādā nopietni. Tā nav pati vieglākā lasāmviela tāpēc, ka, lai saprastu, kas tur ir rakstīts vai kādas konkrēti idejas ir iekodētas aiz viena vai otra teikuma, jāzina plašāks konteksts, politiskā vēsture. Piemēram, ja paskatās Latvijas attīstībai/ Par! programmu, vispār rodas iespaids, ka dzejnieks to rakstījis.

Īstā doma jālasa starp rindiņām kā padomju laikos?

Jā, varētu teikt, ka brīžiem starp rindiņām jālasa, jāskatās, kas vienai vai otrai partijai agrāk paticis, par kādām idejām tā runājusi, tikai tad varbūt var pa īstam saprast, kas tur domāts. Bet jebkurā gadījumā, pat izlasot tekstus pirmajā tuvinājumā, ja tā var teikt, arī jau var iegūt pietiekami labu priekšstatu par to, kādas ir dažādu partiju prioritātes, uz kuru pusi katra velk.