Intervijā uz jautājumu, ko viņš tagad saka par savulaik paša doto uzstādījumu – gāzi grīdā, - A.Šlesers atbild, ka “ja tagad kāds grib pateikt, ka Šlesers ir vainīgs pie tā, ka lielākā daļa sabiedrības ir nodzērusies, jo Šlesers ir bijis pie varas un nav aizliedzis ar kādu īpašu likumu dzert, - atvainojiet mani”. Uz precizējošu jautājumu, vai tad lielākā daļa ir nodzērusies, viņš atbild, ka tiešā un netiešā nozīmē – tieši tā.
“Vārdu salikums – gāzi grīdā – ir izrauts no konteksta. Mans viedoklis bija, ka šis ir iespēju laiks un tas ir jāizmanto maksimāli pareizi, jāgūst maksimāls labums no tā, ka valstī ir tik lielas iespējas. Teicu – izmantosim šo laiku, strādāsim. Tie cilvēki, kas to izprata pareizi, diferencēja risku, attīstīja dažādus biznesus. Ja krīzes laikā viens bizness cieta zaudējumus, otrs deva iespēju. “Gāzi grīdā” nenozīmē, ka cilvēkiem dzērumā jāapsēžas pie automašīnas stūres, jābrauc ar ātrumu 250 km/h, jāietriecas kokā un jāsaka: Šlesers vainīgs. Es nevienu neesmu mācījis dzērumā sēsties pie automašīnas stūres,” tagad saka A.Šlesers.
Viņš turpina attīstīt salīdzinājumu ar braukšanu: “Ja jūs braucat pa Jūrmalas šoseju ar ātrumu 100 km/h, tā ir diezgan ātra braukšana, un, ja ir atļauts braukt ar 100 km/h, tad ar 100 km/h arī jābrauc. Bet es te nerunāju par lidošanu uz 250 km/h, es runāju par atļauto iespēju izmantošanu. Diemžēl daudzi to uztvēra kā kredītu ņemšanu tikai tāpēc, ka tie bija pieejami, labu dzīvošanu, vispirms tam nenopelnot naudu. Tā viņi izprata šo iespēju laiku. Nekad nevienu neesmu aicinājis tērēt naudu, pirms tā ir nopelnīta. Esmu teicis – izmanto šo iespēju, strādā, pelni. Bet daudzi to diemžēl ir pārpratuši, un par to viņiem ir jāuzņemas atbildība.”
Jautāts, kuri ir tieši tie, kam jāuzņemas atbildība, Rīgas vicemērs atbild ar pretjautājumu, vai tas, kurš kaut ko veiksmīgi pārdevis un nopelnījis, tagad ies un atdos to naudu tiem, kuriem šodien ir problēmas? “Tā nauda jau nav pazudusi, kāds to ir nopelnījis. Zinu daudzus tādus uzņēmējus, kuri pīķa stundā kaut ko pārdeva un šobrīd dzīvo labi. Bet viņu ir daudz mazāk nekā to, kuri cerēja, ka nākotnē tā cena būs vēl augstāka. Bija cilvēki, kuri nāca pie manis un teica: man te ir divi dzīvokļi, ko darīt? Teicu – pārdod to, kurš tev nav vajadzīgs. Bet viņi atbildēja, ka cenas nemitīgi aug un tāpēc vēl jāpagaida. Viņi nepaklausīja un tagad ir palikuši ar diviem dzīvokļiem, kredītu un saka, ka nevar to atdot,” secina A.Šlesers.
Uz norādi, ka cieš arī ierindas cilvēki, kam mazas algas un nav nekādā “dzērumā” braukuši, A.Šleseram ir šāda atbilde: “Mēs, protams, gribētu dzīvot kā visbagātākās pasaules valstis. Bet pirms vairākiem gadiem biju Indijā kopā ar vienu uzņēmēju delegāciju, un bijām šokā no tā, ko redzējām, - cilvēki dzīvo uz ielas, viņiem vispār tur nav nekādas nākotnes, visi uzskata, ka tā ir viņu karma un liktenis. Cilvēki kopā ar govīm, cūkām un suņiem dzīvo tādās būdās uz ielas, un tajā brīdī vairāki uzņēmēji teica – visus mūsu neapmierinātos Latvijas iedzīvotājus vajadzētu aizvest uz Indiju un parādīt, kā tur cilvēki dzīvo. Mūsu dzīves līmenis ir daudz labāks, nekā tas ir citās valstīs. Šobrīd, kad notiek izmaiņas pasaulē, atkal ir laiks, kas jāizmanto.” Viņš uzskata, ka Latvijas problēma bija tā, ka darba algas nepieauga tādā pašā ātrumā kā darba ražīgums un algas bija jāpaaugstina proporcionāli darba kvalitātei.