Tāpēc no malas noteikt, kas tieši ar varas sniegumu nav īsti kārtībā, ir samērā grūti. Ja nu vienīgi tad, kad iznāk klupiens - izrādās, ka parlamenta pieņemtie lēmumi runā pretī Satversmei, vai arī ierēdņi rīkojas, atklāti neievērojot likumus vai labas pārvaldības principus.
Tomēr arī TV šovos reizēm vērtētāji ir pilnīgi atklāti, novedot konkursantus līdz asarām. Ja ir tik grūti samierināties ar kritiku izklaides pasākumā, tad vēl jo vairāk dzīvē, kur tas var nozīmēt mīnusiņus nākamajās vēlēšanās.
Lai ko arī deputāti (arī Vienotības) stāstītu, piedzīvot sava darba - pieņemto tiesību aktu - trūkumu publisku ķidāšanu neviens piedzīvot nevēlas.
Jo īpaši šīs bailes no pamatotas kritikas izpaužas «vienīgā» Latvijas oligarha kolēģu - ZZS - vidū. Vislabākais tiesībsargs zaļzemnieku izpratnē droši vien būtu mēms, ja reiz kritiku no viņa mutes tie dzirdēt nevēlas.
Vēl jo mazāk viņiem vajadzīgs tautā cienīts un iemīlēts nākotnē iespējams politisks konkurents.
Līdzšinējā ZZS attieksme rada iespaidu, ka politiķi domā tikai par šodienu un tuvredzīgi meklē savas varas sargu (vai vismaz ne traucēkli), ko sliktākajā gadījumā atbalstītu opozīcija slēgtajā balsojumā. Tomēr ilgtermiņā un ne TV šovu, bet gan dzīves realitātē vēlme pēc neobjektīva vērtējuma atgādina bērnu nepatiku un bailes no stingras, bet taisnīgas skolotājas.
Visi zina, kādam jābūt tiesībsargam. Taču bez atklāta balsojuma šajā amatā var nonākt nevis tiesību, bet varas sargs.
Tomēr - kas gan tas par tiesībsargu, kas nevēlas kandidēt, baidoties tikt deputātu pievilts vai sabiedrības vērtēts.