Ar šo Tukuma kongresu faktiski noslēdzies triju partiju apvienošanās process un, jāatzīst, pretēji daudzu skeptiķu paredzējumiem noslēdzies Latvijas politiskajai videi neraksturīgi veiksmīgi. Domājams, ka arī vienīgais palikušais «trīsdaļības» rudiments - valdes vēlēšana pēc kvotu sistēmas - gada laikā tiks veiksmīgi pārvarēts.
Tomēr jāpiekrīt tam, ko kongresā teica Solvita Āboltiņa, - īstais darbs pie partijas būvniecības ir nevis beidzies, bet tā īsti tikai sākas. Pirmām kārtām jau jāizveido vienota, moderna ideoloģija. Grūtākā sadaļa šeit varētu būt - arī ņemot vērā Vienotības veidojošo daļu ideoloģisko priekšvēsturi - izveidot sabiedrības etniskās, pilsoniskās integrācijas idejisko modeli. Ar to ir par maz, ka kongresā daži runātāji ar prieku konstatēja, ka Nila Ušakova rīcība iespējamā referenduma sakarā par krievu valodu kā otro valsts valodu pierādījusi, cik pareizs bijis lēmums neņemt Saskaņas centru valdībā. Diemžēl tas nebūt neatbild uz jautājumu par krievvalodīgo Latvijas pilsoņu politisko interešu pārstāvniecību. Tieši otrādi - tas šo jautājumu tikai sarežģī. Vienotībai ir jābūt gatavai speciāli piestrādāt pie tā, kā uzrunāt šo vēlētāju daļu, it sevišķi, ja tā pretendē uz rietumeiropeiskas partijas statusu (izņemot, protams, Beļģijas modeli).
Otra problēma, par kuru Vienotībai jāsāk domāt jau šodien, - par dzīvi «pēc Dombrovska». Ir skaidrs, ka Vienotībaspanākumus gan vēlēšanās, gan valdības veidošanas procesā pēc vēlēšanām lielā mērā noteica tieši Valda Dombrovska personiskais reitings sabiedrības acīs. To pierāda arī tas, ka vairāki citi Vienotības līderi vēlēšanās caurkrita. Tas ir nopietnu pārdomu vērts jautājums partijai, kas gatavojas maratonam, nevis sprintam politikā. Patlaban nav īsti identificējams, kas varētu būt partijas premjera kandidāts pēc Dombrovska, un šajā ziņā rezervistu soliņš Vienotībai ir tāds patukšs. Bet tas Vienotībai var atspēlēties ar vienotību.