Zālīte: jāizšķiras, vai gribam palikt latvieši

Tomēr vienīgi mums pašiem ir jārūpējas par savu garīgo, domāšanas, kultūras neatkarību. Jāizšķiras, vai gribam palikt latvieši, jo reizēm rodas iespaids, ka mūsu tautas dzīvotgriba nav tik stipra, kādai tai vajadzētu būt. Bet nevienu jau nevar piespiest izmantot brīvību savā labā un gudri ar to apieties," saka M.Zālīte. Viņasprāt, šobrīd lielākā Latvijas problēma ir izceļošanas drāma. "Domāju, ka vismaz divas trešdaļas aizbraukušo pie labas gribas Latvijā būtu sev atraduši realizācijas iespēju. Bet tajā pašā laikā, kad vēlos iegādāties īstu zemnieku sētā augušas vistas gaļu, man saka: tas nav iespējams. Arī mums pašiem jākļūst pret sevi paškritiskākiem," saka dzejniece.Runājot par integrācijas jautājumiem, M.Zālīte izteikusies tā: "Patiešām, kādu laiku ticējām, ka izdosies bezmaz pārtaisīt krievus par latviešiem. Tas nenotiks un nav arī vajadzīgs. Integrācijas pamatā jābūt lojalitātei pret valsti, kas sevī iekļauj cieņu pret tās kultūru un valodu. Lojalitātes jēdzienā ietilpinu izpratni – šī ir Latvijas valsts, es pakļaujos tās likumiem, es atzīstu latviešu valodu par vienīgo valsts valodu un nenostājos pret tās interesēm kādas citas valsts labā.""Neesmu tik droša, ka krieviem būtu jāspiež mīlēt Raini vai Latvju dainas. Tas, ka mazākumtautības izkopj savu kultūras identitāti, ir civilizēti, likumīgi un labi, jo bagātina sabiedrību. Bet ar vienu nosacījumu – ja latviešu nācija nejūtas apdraudēta. Mūsu demogrāfiskā situācija tomēr ir tāda, ka dziļi zemapziņā latvieši nejūtas droši. Tā ir mūsu nācijas psiholoģiska problēma, jo esam dziļi ievainota nācija, kas 20. gadsimtā zaudējusi trešdaļu sava dzīvā spēka. Darbojoties "Likteņdārza" projektā, zinu, ka ir 600 tūkstoši cilvēku, kurus esam zaudējuši nepārtrauktajos karos un represijās. Šo psihotraumu mums vajadzētu iemācīties racionāli pārvarēt," teica M.Zālīte.