Radās grūti risināma pretruna, kas noveda pie konfliktiem skolās un ģimenēs. Brīžam cīņa bija par katru centimetru. Brīvprātīgi saīsināt savu brīvību neviens nevēlējās, savukārt skolotāji un direktori tos, kuru mati viņiem šķita par garu, skolās nelaida — dzina pie friziera. Tad nu puiši apvienoja neizbēgamo ar patīkamo un pirms friziera aizgāja uz pāris rīta kinoseansiem, tādā kārtā iegūdami respektējamu kulturāli informatīvo bagāžu. Tolaik Rīgā iznāca speciāla nedēļas avīze Rīgas Kinoekrāni un pašu kinoteātru bija pie četrdesmit, ieskaitot ne tikai tīksmi trauksmainos vārdos sauktos Ainu, Blāzmu, Liesmu, Daili, Dzintarpili un Kosmosu vai idejiski stingros 21.jūliju, Auroru, Komjaunieti, Oktobri un Sarkano Ausmu, bet pat tik eksotiska nosaukuma īpašnieku kā Udarņik. Smalkākie bija Palladium, Rīga un Maskava, bet vienkāršākajos, kā Pārdaugavas Imantā, zāli apsildīja liela apaļa krāsns.Bokss un pusbokss Bet stāsts ir par frizētavām, tāpēc pārcelsim apaļo krāsni uz citām telpām. Frizētavu Rīgā bija vēl vairāk nekā kinoteātru. Nu jau gadus trīsdesmit nevienā frizētavā neesmu bijis, taču 50.—80.gadu matu grieztuves atceros itin labi. Viena no manām pirmajām atradās ēkā, kuras vairs nav, — Slokas un Kalnciema ielas krustojumā. No šīs frizētavas atceros vispirms lielo, apaļo krāsni. Pati pirmā mana frizētava atradās vēl tuvāk mājām, Mārtiņa ielas pirtī. Man droši vien varēja būt gadi trīs, kad tiku tur aizvests pirmo reizi. Tā kā tolaik vēl nebiju īsti izpratis, ar ko frizieris atšķiras no zobārsta, par procedūru es neesot bijis īsti sajūsmā. Varbūt jau tolaik nojautu, ka kādu brīdi vēlāk frizieris nozīmēs brīvības apcirpšanu. Taču vienu laiku, līdz pat dienām, kad modē nāca "bītliņu frizūra", pret šo pakalpojumu izturējos samērā neitrāli, vairs nebaidīdamies no friziera, lai gan atsevišķas manipulācijas tika veiktas ar asu bārdas nazi, kuru turpat trina uz lielas ādas sloksnes. Agrīnajos 60.gados frizētavu preiskurants vēl piedāvāja divas kārtīga padomju puiša standartfrizūras: boks un poluboks. Tad tās no Rīgas frizētavām nozuda, un atkal es tās ieraudzīju tikai 1976.gadā Universitātes kara katedras telpās, kur rīta līnijas parasti beidzās ar virsnieka vārdiem: "Zirņis, Petropavlovskij — k parikmaheru, ostaļnije na zaņjaķija!"Rakstījām Dripem No militāra diktāta izvairīties bija faktiski neiespējami. Tas bija divtik skumji tāpēc, ka pāris gadiņu iepriekš, 1974.gadā, skolā tika izcīnīta liela uzvara cīņā par garajiem matiem. Vidusskolā šis jautājums mums bija īpaši sāpīgs, jo tolaik, ja paskatāties faktiski jebkuru to gadu pasaules lielo grupu, sākot ar Deep Purple, Led Zeppelin un T.Rex, matu garums bija kļuvis īpaši svarīgs. Tagad uzvārds Dripe dažviet skan aizdomīgi, bet tolaik rakstnieks un bijušais kolonijas audzinātājs Andrejs Dripe skolniekiem bija liela autoritāte. Tad nu mēs aizrakstījām Dripem vēstuli par mūsu sāpi, saņēmām viņa garu un rāmi uzmundrinošu atbildi un, kad skolotājiem ar to nepietika, kādu rītu, atkal izmesti no skolas par gariem matiem, mēs trīs negājām vis uz kino vai frizētavu, bet aizdevāmies uz Izglītības ministriju meklēt taisnību. Sākumā mūs tur negribēja uzklausīt, bet beigās neatlaidība tika atalgota ar garām audzinošām pārrunām starp mums un diviem ministrijas ierēdņiem. To sausais atlikums raksturojams īsi: ierēdņi apgalvoja, ka garmataiņi slimojot ar veneriskajām slimībām, lai gan esot impotenti. Uzvara matu karā beigās tika gūta savādāk, ar psiholoģiskā terora metodēm, kad mūsu 5.vidusskolā vienā dienā divi puiši taisīja pašnāvību. Patiesie iemesli katram bija citi, bet skolotājiem tas tika pasniegts kā protests pret matu griešanu, un kopš tā laika mūs lika mierā. Tad nu arī frizētavas sāku apmeklēt retāk. Pēdējā laikam bija Rīgas smalkākā — Rīdzinieks, kas atradās pretī Izglītības ministrijai. Par griešanas pakalpojuma cenām labāk nerunāsim, tās ar mūsdienām nav samērojamas, pārmaiņas frizūru pasaulē laikam ir vienīgās, kas Latvijā ir vēl lielākas nekā sociālā noslāņošanās.
Cīņa par centimetriem Rīgas frizētavās
Kāpēc kino Rīgā senāk bija tik populārs? Iemesli ir vairāki, bet viens no tiem bija saistīts ar frizūrām, konkrētāk, ar matu garumu. Tas gan attiecās tikai uz skolas zēniem. Gari mati, vislabāk jau ar prievīti apsieti, bija viens no 60.gadu beigu puķubērnu simboliem, savukārt padomju skolas šādu modi necieta ne acu galā, jo garmataini puiši nekādi neatbilda priekšstatam par vīrieti kā nākamo sociālistiskās dzimtenes aizstāvi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.