Iekšlietu ministre Linda Mūrniece:
Man ir divējādas izjūtas. Kā mamma, es nesaprotu sievietes, kuras ir gatavas atstāt bērnu, bet, kā ministre, es Baby box projektu atbalstu. Tā ir legāla iespēja bērnu izglābt. Policija labprātāk palīdzēs bērnu reģistrēt, nekā konstatēt faktu, ka bērns ir gājis bojā un meklēt māti, kas var nonākt cietumā. Tagad vienlaikus varam izglābt gan māti, gan bērnu. No ministrijas tam ir vislielākais atbalsts.
Eiropā tas darbojas. Apspriedām, vai cilvēkam nebūs bailes, ka viņu kāds redzēs, bet Baby box ir pietiekami nomaļā vietā, un pat, ja bērns tiks atnests tikai līdz slimnīcas teritorijai, tas dos lielākas iepējas viņam palīdzēt.
Domāju, ka neviena māte saknē jau nav tik ļauna, lai neizmantotu iespēju, lai bērns paliek dzīvs. Baby box vajadzētu darboties.
Romas katoļu baznīcas Informācijas centrs direktors Andris Kravalis:
Jādara viss, lai bērniem tiktu dota iespēja, un šī ir
viena no iespējām, tādēļ tas ir pat apsveicami. Pirmkārt, jāpriecājas, ka
bērns ir dzimis un nav bijis aborts. Otrkārt, ir jautājums, kas notiek
ar bērnu pēc tam, kas nav vienkāršs jautājums. Baznīcas vēsturē ir
bijuši daudz gadījumu, kad pamesti bērni ir uzmeklēti un ir dibinātas
patversmes. Francijā bērnus savāca grozos noteiktā vietā, un tā bija kā
sirdsapziņa, lai pārējiem atgādinātu, ka tie ir valsts pilsoņi, un
viņiem vajadzīga aprūpe.
Var runāt par to, cik tas ir ētiski un kādos apstākļos bērns ir
pamests, lai arī mēs nekad patiesos iemeslus nekad neuzzināsim. Tas ir kliedzošākais gadījums atstāt bērnu pie slimnīcas, bet, ja
sieviete nevēlas kļūt māte, bērns kādam ir jāuzņem, jo bērns ir dieva
dāvana.
Tas īpaši svarīgi ir laikā,
kad dzimstība samazinās un svarīgi rūpēties par katru potenciālo
Latvijas iedzīvotāju.
Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka:
Protams, šāda
kaste ir vajadzīga, jo tas ir labāk, nekā bērnu izmest miskastē.
Tomēr, zinot grūtnieču psiholoģiju un emocionālo stāvokli, kādā
sieviete bērnu var izmest miskastē, māc šaubas, vai tā sieviete
vispār varēs līdz bērnu slimnīcai savu bērnu aizvest. No vienas
puses, ceļš, kamēr viņa bērnu līdz kastei aizvestu, varētu būt
laiks, kurā viņa pārdomā un bērnu tomēr neatstāj. Bet es pieļauju,
ka šādi gadījumi varētu būt ļoti reti. Jaundzimušā slepkavība
vai izmešana kaut kur parasti notiek afekta stāvoklī un tajā brīdī
sievietei ir pilnīgi vienalga, kas notiks, jo viss notiek šoka stāvoklī.
Uzskatu, ka drīzāk būtu svarīgi rūpēties par grūtniecēm, kuras
ir riskāa grupā Tām grūtniecēm, kas nāk no nelabvēlīgas
vides vai kam ir grūti dzīves apstākļi, būtu nepieciešams ārstu
un sociālo darbinieku atbalsts jau grūtniecības laikā, jo, ja būs
normāla grūtniecība, tad sieviete šajā laikā bērniņu nekad neatstās.
Diemžēl valstī nepastāv normāls grūtnieču monitorings.
Šādu kasti
var vērtēt pretrunīgi. Uzskatu, ja bērnu atstās kastē, tad mēs
atgriezīsimies kādreizējā līmenī, kad bija atradenīši, kurus
mēdza atstāt gan pie slimnīcām, gan baznīcām. No otras puses,
ir interesanti, ka šādi projekti Latvijā top, un cilvēki visdrīzāk
ar interesi gaidīs, kad pirmais bērniņš šajā kastē tiks ielikts.
Tas droši vien būs drīz.
Kaste ir labas gribas žests tomēr šaubos, vai daudzas mātes, kas nolēmušas bērnu atstāt, to izmantos. No otras puses, var būt arī tāds scenārijs, ka būs ļoti daudz šo bērnu. Tad tas būs diezgan graujošs signāls mūsu sabiedrībai, ka tā ar vieglu roku var atteikties no bērniem, nedodot viņus adopcijai, kā tas notiek tādā normālā veidā, bet tā vienkārši atstājot.