Maskavas priekšpilsētas vecās ielas ir traģisku notikumu liecinieces
Jauktās ģimenes
Sākumā ebrejus šāva arī Rīgā. Kad Rīgu pārņēma civilā vācu administrācija, tās interesēs bija turpināt pilsētas dzīvi un funkcijas. Rīgā trūka, piemēram, ārstu un zobārstu, un, tā kā ebreju vidū šie speciālisti bija, viņus attiecīgi izmantoja. Tāpat arī vācu armijai vajadzēja darbaspēku, līdz ar to viņu interesēs bija turēt ebrejus dzīvus. Tāpēc septembrī civilā pārvalde nolēma darīt to, ko viņi parasti darīja Austrumeiropā — reorganizēt ebrejus un izveidot geto. Rīgā nekad nebija bijis ebreju kvartālu, kā, piemēram, Prāgā vai Viļņā. Viņi bija izkaisīti pa visu pilsētu. Bijušās Krievijas impērijas centros ebrejiem bija liegts apmesties, viņi varēja dzīvot tikai speciālos rajonos. Piemēram, šī iemesla dēļ Igaunijā bija tikai 5000 ebreju, jo tas bija pārāk tuvu Krievijas impērijas centram — Pēterburgai. Latvijā līdz XIX gadsimta otrajai pusei arī bija ierobežojumi (piemēram, pašiem pirmajiem ebrejiem Rīgā nebija tiesību apglabāt mirušos te, viņi bija jāved uz Lietuvu), bet ar laiku tie mazinājās. Civilajai administrācijai nolemjot veidot geto, visiem Rīgas ebrejiem nācās ievākties Maskavas forštatē, kas jau toreiz bija pilsētas nabadzīgākais rajons. Tā 1941.gada 23.augustā tika izveidots Rīgas Lielais geto. No 25.oktobra tā vārtus slēdza un stingri apsargāja. Geto robeža gāja pa Maskavas—Vitebskas—Ebreju—Līksnas—L.Kalna—Kijevas—Jēkabpils—Lāčplēša ielu. Citas tautības iedzīvotāji šajā rajonā bija spiesti pamest savus dzīvokļus. Ko darīja jauktās ģimenes? Dažādās vācu okupētajās valstīs bija dažāda politika. Latvijā, piemēram, mudināja jaukto laulību dalībniekus šķirties. Latviešu partnerim vai partnerei tika doti ļoti atviegloti noteikumi šķirties. Konkrētajai personai vajadzēja tikai parakstīt dokumentu, kurā bija rakstīts, ka viņš/viņa nav bijusi skaidrībā par laulātā drauga vai draudzenes ebrejisko identitāti un vēlas šķirties. Daži cilvēki šādu iespēju izmantoja. Taču visumā bija ļoti neliels skaits jaukto laulību. Ja vīrs atteicās šķirties no sievas ebrejietes, sievietei bija iespēja akceptēt sterilizāciju un viņa varēja neievākties geto. Arī ebrejietes, vecākas par 40 gadiem, varēja palikt pie saviem vīriem. Bet tas bija ļoti mazs skaits gadījumu. Bija arī pāris gadījumu, kad latviešu partneris nolēma doties ar ebreju partneri uz geto.
Dalītais geto
Geto iedzīvotāji tika izmantoti kā darbaspēks. Ja armija no geto aizņēmās strādniekus, viņiem par tiem vajadzēja maksāt vācu administrācijai. Turpretim ebrejiem nemaksāja neko. Taču ebreju politikā drīz par situācijas noteicējiem kļuva SS (elitāra nacistu militārā organizācija). Viņu mērķis bija ebrejus nogalināt. Vācu civilā administrācija sarakstē par šo jautājumu vaicāja, vai tiešām ir jānošauj visi, pat sievietes un bērni. Atbilde bija — jā. Tā 1941.gada 30.novembrī septiņos no rīta Maskavas un Sadovņikova ielas sateces punktā sāka vākt tūkstoti ebreju katru pusstundu un kolonnā lika viņiem maršēt uz Rumbulu, kur padomju karagūstekņi jau bija izrakuši dziļas bedres, un viņus nošāva. Protams, cilvēki nevēlējās iet, jo vairākums saprata, kas notiek. Daži mēģināja bēgt, un jau ceļmalās bija līķi. Liecinieki stāsta, ka vairākuma geto dzīvokļu durvis bija izlauztas. Acīmredzot cilvēki bija ieslēgušies, jo nevēlējās iet. Jo tuvāk Rumbulai viņi nokļuva, jo blīvāka kļuva apsardze — lai neviens neaizbēgtu. Pēc Babijaras slaktiņa Ukrainā tas bija otrais lielākais individuālais slaktiņš Otrajā pasaules karā.
Četri tūkstoši Latvijas ebreju tika atstāti dzīvi strādāšanai. No slepkavošanai paredzētajiem izbēga tikai trīs cilvēki. Pēc Rumbulas akcijas vācieši samazināja geto robežu. Lielais geto tika pārveidots par Mazo geto ar sekojošu robežu: Daugavpils—Maskavas—Ebreju—Virsaišu —Lauvas—L.Kalna iela. Ludzas ielas labajā pusē bija vācu ebreju geto. Tur mita ap 20 000 vācu ebreju. Vīriešu dzimtes pārstāvji tika aizsūtīti uz Salaspili, lai celtu koncentrācijas nometni. Tikai daži to pārdzīvoja.
Vācijas un Latvijas ebreji sapratās ļoti slikti. Latvijas ebreji orientējās pilsētā un runāja latviski un krieviski, kamēr vācu ebreji nerunāja nevienā no valodām un bija izolēti. Viņi arī bija pieraduši pie augstāka dzīves līmeņa. Latvijas ebrejiem bija sajūta, ka cilvēki ir noslepkavoti, lai dotu geto vietu Vācijas ebrejiem. Tā, var teikt, arī bija, jo reizēm vācu ebreji ienākuši dzīvokļos, kur vēl joprojām stāvēja neizēsta ēdiena šķīvji. Katrai geto daļai bija sava ebreju administrācija. Un vācu geto pat ielas bija nosauktas to pilsētu vārdos, no kurienes cilvēki bija atvesti, kā, piemēram, Leipziger, Prager un Berliner strasse.
Rīgas geto tika likvidēts 1943.gada 2.novembrī, kad tur dzīvojošos ebrejus nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm. Daudzi ebreji joprojām palika strādāt Rīgā. Katru dienu varēja redzēt viņus ejam strādāt uz geto, kur bija aptuveni 50 dažādu darbavietu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.