Nē, vajag Gazas sektora izjūtas arī tur, kur kaimiņi vēl viens otru pazīst un sveicina. Bēdīgi slavenais nekustamā īpašuma burbulis arī bez visiem debesskrāpjiem paguvis pašķobīt Pārdaugavas vaibstus. Daudz netrūka, ka arī Mārupītes krasti būtu apkalti rindu mājām kā kāda komjaunatnes krastmala, bet aiz Rīgas robežas nupat te vēl zaļojušo purvu un pļavu vietā nu slejas spoku ciemati. Varbūt esmu slikti skatījies, bet, pēdējos gados cauri somijām zviedrijām braucot, nekur neesmu manījis tādu acīs krītošu napļevaķeļskoje otnošeņije pret kādas teritorijas aborigēniem, kādu izjūtu, veroties Panorama Plaza torņos. Tur kaut kā lielas mājas nebradā pāri mazajām. Nuja, bet "turku torņu" uzdevums jau nav iedzimtajiem izpatikt, to augstums svarīgs, atkārtošos, lai dzīvokļa saimnieks savu māju varētu redzēt, jau no Maskavas lidmašīnas izkāpis, un pēc tam no dzīvokļa loga — Novaja volna galvaspilsētu. Divas vietas te, ap bijušo kāpostlauku rajonu, kur tagad Panorama un Spices, acīmredzot attīstītājus kaitina tikpat, cik mani viņu gigantomānijas materializējumi: šīs vietas ir mēra kapi un Pleskodāles kapi. Ļoti jau nu būtu gribējies mainīt zonējumu arī te: kāpēc lai latvieši, kuru sapnis par mūžību konkretizēts slavenajās rindās Rociet man" krogā, krogā zem galda, negribētu atdusēties lielveikala grīdā? Nelaime tikai tā, ka būtu grūti sarīkot nākamo kapos gulētāju aptauju, jo Pleskodāles kapi ir slēgtie kapi, kur glabā tikai mirušo tuviniekus, un mēra kapiem virsū vispār nav glabāti nevienas citas krīzes upuri. Tiesa, horizontālā plāksnē pārmaiņas pienākušas tuvu klāt arī abiem šiem attīstības traucēkļiem. Mēra kapu sirmajai birztaliņai no aizmugures klāt manās topošais ASV vēstniecības komplekss, bet klusais laukums tieši blakus Pleskodāles kapiem Kalnciema ielas virzienā nu atvēlēts māju celtniecībai. Nez, ko viņi rakstīs reklāmas bukletos — droši vien "klusi kaimiņi"? It kā jau Pārdaugavas iedzimtajam vajadzētu būt sen apradušam ar pārmaiņām, tomēr organisms pretojas. 60.gadu sākumā uzslietais Āgenskalna priežu mikrorajons likvidēja ne tikai priedes un rodeļtrasi, bet arī apkārtnes "tintnīcu" saimnieku mieru rudens vakaros, kad te iemitinājušos Padomju Savienības glubinkas ekonomisko migrantu atvases dūšīgi testēja ābolu un bumbieru ražu piemājas dārzos. Taču Āgenskalna priedes vēl mēģināja kaut kā sadzīvot ar kokiem un reljefu — vismaz balto ķieģeļmāju kvartālā uz Zasulauka pusi no Melnsila ielas. Kafejnīca Priedes 7.trolejbusa galapunktā turklāt bija nozīmīgs kultūras un politiskās dzīves centrs. Te labi sēžot, 1972.gada ziemā dzima 99.partijas dibināšanas ideja. Partijas minimālā programma bija iegriezt Zemeslodi, kas arī tika izdarīts 11 gadu vēlāk Jūrmalā, Jomas ielas galā, kur šim nolūkam piemērota Zemeslode tolaik bija. Maksimālā — sagaidīt partijas 1.kongresa 99.gadadienu, tātad 2072.gadu, ir aktuāla vēl šodien. Jācer, ka to izdosies īstenot Pleskodāles kapos ar arhitektūras vēsturnieka Jāņa Lejnieka grāmatas Rīga, kuras nav otro sējumu pagalvī, kurā, cerams, būs aprakstīti arī Pārdaugavā neuzslietie monstri.
Nekustamā īpašuma burbulis pašķobījis Pārdaugavas vaibstus
Viens labums no krīzes tomēr gaidāms: debesis virs Pārdaugavas kādu laiku paliks tikpat augstu kā līdz šim. Plānos tās jau bija bīstami tuvu klāt pienākušas: pietiktu īstenot dažu labu no jau publiskotajiem attīstītāju megaprojektiem debesskrāpjiem, un ar Rīgas otru zaļāko rajonu būtu cauri. Nudien nesaprotu tos latviešu arhitektus, kuri gatavi likt savus parakstus uz projekta, kurš paredz iedēt divdesmitpiecstāvu monstru priekšā vēsturiskam viena un divu stāvu apbūves rajonam, it kā Rīgā nebūtu vietu, kas jau ir tiktāl sačakarētas krievu laikos, ka tur daži desmiti stāvu uz augšu vai uz leju barakko stila kopbildi un apkārtējo māju iemītnieku dzīves kvalitāti būtiski nemaina.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.