17 jautri pansionāta mirkļi

Protams, ja var atļauties privatu pansionātu, tad tur varētu būt laba aprūpe un apmierināti seniori. Valsts pansionātos, diemžēl, palikšna uz gultas nozīmē moku pilnu mūža novakari - dzert nedod, lai nebūtu bieži pamperi jāmaina, negroza, jo tas nav viegli, ēst dod jau atdzisušu ēdienu, jo kopēju ir tik, cik ir un, kamēr visus pabaro, ēdiens sen kā atdzisis, utt.. Visbiežāk panionātos tiek ievietoti stipri tālu no bijušās dzīves vietas, ar tādu sabiedriskā transporta pieejamību, kāds nu tas LV laukos ir (pareizāk sakot - nav), līdz ar to vecīši nolemti arī vientulībai. Nesaprotu, kāpēc uzraugošās institūcijas pamostas tikai tad, kad kāds rada gabals mēdijos sacēlis jezgu. Pēc tam atkal viss noklust un turpinās.

Atgādina filmu ''Simtgadnieks kurš izkāpa pa logu un pazuda''.

Lieta tāda, ka PSRS laikos, ja ģimene nosūtīja vecmāmiņu va vectētiņu uz t.s. nabagmāju, tad tas nozīmēja kaut ko neikdienišķu. Pārsvarā to, ka vecajam cilvēkam bija garīga rakstura problēmas. Mūsdienu jaukajos pansionātos ir daudz labāk kā dažā ģimenē, kur visu laiku kāds ir iereibis un kaujas, un ēst nav ko.