Nesanāca, tātad jāatliek
Doma par to, ka Citadele banka agri vai vēlu būs jāpārdod, radās jau ilgi pirms 2014. gada. Faktiski tas bija skaidrs jau 2010. gadā, kad Latvijas valsts dramatiskos apstākļos un par dārgu naudu pārņemtā Parex banka jūlijā tika sadalīta "sliktajā" AS Reverta (kā šī daļa vēlāk tika nosaukta) un "labajā" – AS Citadele banka. Vienai vajadzēja mēģināt izpārdot aktīvus, otrai – plaukt un zelt. Abām pamatuzdevums bija viens – ļaut atdabūt valstij vismaz daļu no Parex glābšanā ieguldītā.
Jau mēnesi pirms sadalīšanas sākās tas, ko parlamentārās izmeklēšanas komisija vēlāk nodēvēja par "bankas Citadele pārdošanas sākumu" Privatizācijas aģentūras un Valda Dombrovska vadītās valdības apstiprinātā finanšu konsultanta Nomura International plc izpildījumā. Taču šis bija viens no daudzajiem jautājumiem, kurā Dombrovskis nebija – vai vismaz nešķita – izlēmīgs, un rezultātā viņa vadītā valdība atbilstoši Nomuras vērtējumam vispirms 2011. gada beigās nolēma atlikt Citadeles akciju pārdošanu, bet vēlreiz gadu vēlāk nolēma to "neatsākt".
Kādu iemeslu dēļ Dombrovska valdība "aizmirsa" Eiropas Komisijai doto Latvijas solījumu Citadeles ieguldījumu pārvaldības virzienu pārdot līdz 2013. gada vidum vai, pats vēlākais, līdz tā paša gada beigām, nav zināms un arī netiek paskaidrots. Tomēr fakts: 2011. gada beigās nolēmis pārtraukt mēģinājumus pārdot Citadeli, Dombrovska vadītais Ministru kabinets pie šī jautājuma atgriezās tikai 2013. gada jūlijā – tātad pēc pusotra gada.
Valdības mētāšanās
Vai Valda Dombrovska valdības 2011. gada nogales lēmums uz laiku mest mieru Citadeles pārdošanai bija pietiekami pamatots? Virkne faktu norāda uz to, ka tā tas nebija, vēl vairāk – neizlēmības brīži premjera un viņa kolēģu rīcībā mijās ar lēmumu pieņemšanu bez pietiekama faktu pamata. "2011. un 2012. gadā Privatizācijas aģentūra un valdība neveica analīzi par Nomuras ieteikumu pārtraukt pārdošanu, neizvērtēja šāda lēmuma ietekmi uz Eiropas Komisijas akceptēto pārdošanas gala termiņu un valsts atbalsta izbeigšanas noteikumiem" – tā vēlāk secināja parlamentārās izmeklēšanas komisija.
Savukārt vēl izvērstāka kritika ir atrodama Valsts kontroles revīzijas materiālos. Vispirms jau Dombrovska valdības lēmums atbalstīt Citadeles pārdošanas stratēģiju 2011. gada maijā ticis "pieņemts situācijā, kad nebija pieejama sagaidāmo rezultātu analīze un finanšu aprēķini, tajā skaitā par saistībām, kas izriet no sadarbības dokumentiem ar ERAB, uz minēto trūkumu bija norādījusi Latvijas Banka". Savukārt pusgadu vēlāk, jau lemjot par pārdošanas mēģinājumu pilnīgu pārtraukšanu, "netika izsvērti un novērtēti alternatīvi rīcības varianti 2011. gada nogalē, pieņemot lēmumu par pārdošanas procesa atlikšanu".
Tā patiešām ir: vēl pat nebija iesniegti Citadeles pārdošanas procesa dokumenti, kas pamatotu visu potenciālo investoru atteikumu iesniegt saistošus piedāvājumus vai piedāvājumu neatbilstību Citadeles bankas pārdošanas stratēģijas kritērijiem, kad Dombrovska valdība jau metās pircēju meklējumus pārtraukt.
Kā izrādās, tobrīd bija pieteicies investors, kura nesaistošais piedāvājums bankas iegādei bijis 178,2 miljoni eiro. Taču ne tas, ne citi valdības skatījumā nebija "uzrādījuši pietiekamu aktivitāti bankas padziļinātajā izpētē". Izrādās, ka pat Latvijas Banka lēmumu par pircēju meklēšanas pārtraukšanu bija nosaukusi par priekšlaicīgu.
Savukārt Arta Kampara un pēc tam Daniela Pavļuta vadītās Ekonomikas ministrijas ierēdņi veiksmīgi izvairījās no jebkādu papildu izvērtējumu sagatavošanas, un tos viņiem neviens arī neprasīja: "Citadeles bankas pārdošanas procesā, pieņemot būtiskus stratēģiskus lēmumus, Ministru kabineta rīcībā nebija kvalitatīvas, visu būtisko nacionālās intereses ietekmējošo faktoru izvērtējumā balstītas informācijas par piedāvāto rīcības variantu. Ministru kabinets paļāvās uz Ekonomikas ministrijas iesniegtajiem konsultantu viedokļiem, nepieprasot Ekonomikas ministrijai nodrošināt papildu izvērtējumu vai izstrādāt alternatīvus rīcības variantus."
Organizētais haoss
Par Citadeles pārdošanas nepieciešamību valdība "atcerējās" tikai 2013. gadā, taču arī tad tikai decembrī jau Laimdotas Straujumas vadībā nonāca tiktāl, lai atbalstītu Nomura vietā izvēlētā jaunā finanšu konsultanta Societe Generale ieteikto Citadeles bankas pārdošanas stratēģiju, kas paredzēja tā saukto akciju dual track pārdošanas procesu – vienkāršoti sakot, izmēģināt visādus veidus, kā tās beidzot varētu kādam pārdot.
Tiesa, jau atkal lēmums – kā to pēcāk konstatēja Valsts kontrole – tika pieņemts bez skaidra pamatojuma, kāpēc tagad vajadzētu mainīt bankas pārdošanas stratēģiju. Turklāt, kā izrādījās nākamajā pavasarī, Straujumas valdībai bija "piemirsies" noskaidrot, vai ir reāli ar šādu stratēģiju līdz 2014. gada septembra beigām iegūt investoru saistošos piedāvājumus, – šāds termiņš bija saskaņots ar Eiropas Komisiju. No jauna ķeroties pie bankas pārdošanas, tika arī ieviests jauns iestāžu sadarbības modelis un vairākas jaunas struktūras. Tā Ekonomikas ministrija izveidoja Citadeles bankas investoru piesaistes uzraudzības komiteju (High level committee), bet Privatizācijas aģentūra izveidoja Projekta vadības komiteju. Taču izrādījās, ka jaunā birokrātija nevis palīdz, bet – tieši otrādi – procesu padara vēl haotiskāku (vai arī ērtāku tiem, kam bija ērti turēt ministrus neziņā).
Tā, piemēram, High level committee, kas bija radīta ar mērķi "uzraudzīt investoru piesaistes procesu un risināt stratēģiskos jautājumus, kā arī koordinēt iesaistīto pušu viedokļu apmaiņu pirms Ministru kabineta lēmumu pieņemšanas", lielākoties nodarbojās tikai ar lemšanu, vai konsultantu sagatavotie materiāli ir iesniedzami izskatīšanai Ministru kabinetā, bet publiskā sektora iestāžu un neatkarīgo institūciju viedokļus Ministru kabinetā ar Ekonomikas ministrijas starpniecību iesniedzamajam materiālam pievienot bieži vien "piemirsās".
Savukārt bijušā Parex bankas darbinieka, vēlākā Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora Vladimira Loginova vadītā Projekta vadības komiteja izrādījās īsts "melnais caurums". "Par to, kādi jautājumi tika izskatīti Privatizācijas aģentūras izveidotajā Projekta vadības komitejā un kādi lēmumi tajā tika pieņemti, Valsts kontrole neieguva dokumentārus pierādījumus, jo šīs komitejas sēdes netika dokumentētas," vēlāk nācās konstatēt Valsts kontrolei.
Graujošie secinājumi
Par vienu no galvenajiem, ja ne pašu būtiskāko haosa organizētāju Valsts kontrole uzskata tieši Privatizācijas aģentūru un tās konsultantus: "Paļaujoties uz Privatizācijas aģentūras konsultantu viedokļiem, Citadeles bankas pārdošanas procesā tika veidota arvien sarežģītāka pārdošanas stratēģija, ietverot arī tādas aktivitātes, kuras ar Eiropas Komisiju saskaņotajā termiņā praktiski nebija iespējams īstenot." Šis varbūt netīšām, bet varbūt arī ar nodomu – drošu pierādījumu nav, ir tikai aizdomas – radītais "organizētais haoss" radīja situāciju, ko Valsts kontrole pēcāk atspoguļoja dažos dramatiskos secinājumos:
- Ne Ministru kabinets, ne Ministru prezidents līdz pat Citadeles bankas pārdošanas noslēgumam neizveidoja darba grupu vai citu sadarbības formātu, kas nodrošinātu iespēju Ministru kabinetam iegūt kompetento valsts pārvaldes iestāžu atzinumus par plānoto rīcību, kur tiktu izvērtēti institūciju iebildumi par Ministru kabinetā iesniegtajiem dokumentu projektiem, izšķiroties par noteiktu rīcības variantu.
- Ministru kabineta lēmumā noteiktā dokumentu projektu saskaņošanas kārtība darbojās nepilnīgi un nenodrošināja iespēju iegūt kompetento iestāžu atzinumu par plānoto rīcību.
- Pēc Citadeles bankas pārdošanas atsākšanas 2013. gada nogalē Ekonomikas ministrija un Privatizācijas aģentūra izveidoja Citadeles bankas pārdošanas procesa daudzpakāpju uzraudzību, tomēr arī šī iniciatīva neradīja iespēju Ministru kabinetam pirms stratēģisko lēmumu pieņemšanas iegūt uz kompetento institūciju atzinumu un iebildumu par Ministru kabinetā iesniegtajiem dokumentu projektiem izvērtējumu balstītu, visus ietekmējošos faktorus iekļaujošu viedokli par nepieciešamo rīcību.
- Tādējādi kļuva iespējams, ka Ministru kabinetam, pieņemot stratēģiskus lēmumus Latvijas tautsaimniecībai nozīmīga objekta – Citadeles bankas – pārdošanas procesā, nebija pieejama kvalitatīvi, tas ir, savlaicīgi un pietiekami novērtējot visu būtisko nacionālās intereses ietekmējošo faktoru ietekmi uz piedāvāto rīcības variantu, izstrādāta informācija.
- Kā būtisks faktors jānorāda arī tas, ka informācija lēmumu pieņemšanai Ministru kabinetā bieži tika iesniegta lēmuma pieņemšanas dienā vai tikai dažas dienas iepriekš, kā ietekmē, visticamāk, Ministru kabinetam nācās paļauties uz dokumenta iesniedzēja kompetenci, jo iespējas izdiskutēt atšķirīgus viedokļus bija ierobežotas.
Sāka smelties mutē
Šis haoss, kad katra institūcija darīja kaut ko savu un ne vienmēr uzskatīja par nepieciešamu laikus saskaņot savas darbības un informēt atbildīgo ministru, būtu turpinājies vēl ilgi. Taču 2014. gada 16. aprīlī Eiropas Komisija uzsāka oficiālu izmeklēšanu saistībā ar Latvijas nepildītajiem solījumiem atbrīvoties no valsts atbalsta konkrētai kredītiestādei. Tie vairs nebija joki, un Straujumas valdībai nācās apsolīt darīt visu iespējamo, lai "pēc iespējas ātrāk saņemtu saistošus piedāvājumus attiecībā uz visas Latvijas Republikai piederošās līdzdalības bankā Citadele (arī ieguldījumu pārvaldības virzienā) pārdošanu atbilstoši modificētam laika grafikam". Tikai šajā mirklī nāca atskārsme – 30. septembrī, nespējot Eiropas Komisijai uzrādīt saņemtus saistošos piedāvājumus par bankas iegādi, sāksies jau īstas nepatikšanas. Attiecīgi procesa organizētājiem nācās mēģināt izdarīt visu to, kas iepriekšējos mēnešos bija knapi kustējies uz priekšu.
Līdz jūlija beigām Eiropas Komisiju bija izdevies nomierināt, taču bija noticis kas daudz sliktāks, ja raugāmies no valsts interešu viedokļa. Jau maijā, kad Straujumas valdība beidzot apstiprināja pretendentu izvērtēšanas kritērijus, visi potenciālie investori ļoti labi apzinājās – Latvijas valsts ir sprukās, tai ir palikuši tikai četri mēneši bankas pārdošanai.
"Protams, vienmēr labāk no sarunu vešanas taktikas un stratēģijas, ja būs iespēja pateikt nē visiem iespējamiem pircējiem. Ja pircējs saprot, ka jums nav citas iespējas, ka esat spiesti pārdot, ka nevarat pieņemt lēmumu – nē, es nepārdošu –, tas dod pircējam ļoti ievērojamas priekšrocības. Es biju nostādīts tieši tādā situācijā. Iespējas pateikt – nē, mēs nepārdosim! – nebija," tagad Dienai saka toreizējais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis.
Savukārt bijušais satiksmes ministrs Anrijs Matīss Dienai šo procesu sauc par "tādu lielu mocīšanos, muļļāšanos": "Pienāca laiks, kad banka bija jāpārdod par katru cenu. Tas viss tika novilkts līdz tam brīdim, kad ūdens smēlās mutē. Ja laikā to banku nepārdotu, tad Eiropas Komisija varētu ierosināt piespiedu pārdošanu. Drīzāk tas bija izmisuma pēdējais solis. Kaut kas ir jādara."
Protams, attiecīgi bijuši arī piedāvājumi: "Piedāvājumi bija kā jau situācijā, kad laiks spiež. Pēdējā brīža piedāvājumi. Un visi potenciālie investori jau zināja, ka valstij nav kur sprukt. Vai nu tā pieņem to piedāvājumu, vai arī nevar zināt, kā tā banka tiek pārdota..." To pašu, tikai citos vārdos atzīst arī Valsts kontrole: "Ja savlaicīgi tiktu novērtēta visu būtisko nacionālās intereses ietekmējošo faktoru nozīme, būtu iespējams izvairīties no piespiedu pārdošanas, par ko Citadeles bankas pārdošanas process izvērtās tā noslēgumā."
Tiesa, ir viens cilvēks, kurš vēl joprojām sakās esam pārliecināts, ka lielos vilcienos viss ir bijis kārtībā. "Ņemot vērā AS Citadele būtisko nozīmi Latvijas banku sektorā, pārdošanas rezultātā bija jāiegūst iespējami augstākā cena, vienlaikus izvērtējot investoru reputāciju, investīciju ilgtspēju un ģeopolitiskus riskus. Uzskatu, ka AS Citadele pārdošanas rezultāts ir iespējami labākais konkrētajā situācijā," Dienai apgalvo Straujuma.
Par to, kāds tad, vispirms gadiem ilgi stiepjot gumiju, pēc tam dažos mēnešos mēģinot pārdot banku un vienlaikus tomēr vēl atsijāt visus "nepareizos" pretendentus, īsti sanāca šis "iespējami labākais" pārdošanas rezultāts, – nākamajā Dienas publikācijā.
Ināra P.
Cikvar.
Kesper