1991. gada 27. jūlija SestDienā liela vieta tika atvēlēta no tobrīd jauna žurnāla Alter Ego ņemta raksta pārpublicēšanai. "Par sarežģīto un būtisko žurnālā stāstīts bez pseidozinātniska nozīmīguma, par seksu – bez pseidofamiliaritātes," ievadā rakstīja publikācijas sagatavotājs Zalmans Kacs. Psiholoģe Ārija Karpova 80. gados bija pētījusi latviešu ģimeni un nu publicēja pētījuma rezultātus jeb sociāli psiholoģiskus komentārus. Rakstu ilustrēja Ulda Brieža fotografētā Briežu ģimene.
"Ģimenei un vispirms mātei pieder visiedarbīgākās (svētākās) saskarsmes atslēgas, kuras cilvēkam kā individuālai subjektivitātei palīdz dialektiski pārtapt cilvēkā (vienlaikus "sev un mums"), citiem vārdiem, cilvēkā ar augstu vai zemu morālo atbildību," rakstu iesāka psiholoģe. "Tikai caur ierobežoto, atsevišķo, personiskajā darbībā apgūto notiek virzība uz neierobežoto, kopīgo, vispārcilvēcisko. Brastiņu Ernests uzsvēra, ka nacionālā audzināšana ir savas tautas garīgo īpatnību veidošana un nacionālās pašapziņas modināšana."
Nacionālo pašapziņu determinē, rakstīja pētniece, "a) ģimene (dzīvesveids, vecāku īpašības, savstarpējās attiecības un tā tālāk); b) nacionālā un valodas vide, tās saglabāšana un izteiktība; c) kultūras līmenis; d) gadījuma rakstura faktori – tie dzīves apstākļi, kas ietekmējuši iztēli, tautas dzīves notikumi".
Karpovas eksperimentos tika saņemti pārliecinoši apgalvojumi par to, ka latvisko mentalitāti nostiprina ģimene. Uz aptaujas jautājumu "Kas raksturīgs audzināšanai latviešu ģimenēs?" ap 30% atbilžu bija: latviešu tautas tradīciju un paražu zināšana, to cienīšana un ievērošana ikdienā; latviešu tradicionālo amatu prasmju nodošana no paaudzes paaudzē; folkloras lielo bagātību apguve, pievēršoties tikumiskajām vērtībām; dabas mīlestības veidošana bērniem, tieksme pēc folkloras zināšanām un sadzīves tradīcijām, agra bērnu iepazīstināšana ar ģimenes ciltskoku, vēsturi, veicinot savas izcelsmes apzināšanos, atbildības veidošanos par cilvēka cienīgu kultūras vērtību tālāko attīstīšanu. "Retāk, ap 15% atbilžu, tiek paustas rūpes par dzimtās valodas bagātības un tīrības saglabāšanu, jo valodas zināšana ir galvenais līdzeklis, kurš palīdz saglabāt identitāti ar savu tautu."
Runājot par vārdos grūti izsakāmo latvisko pasaules redzējumu, pētniece atzīmēja, ka atsevišķi etnisko stereotipu kopumi ļoti atšķirīgi atspoguļo tik sarežģītu psiholoģisko veidojumu kā nacionālais raksturs. Salīdzinot dažādu autoru iegūtos rezultātus 20. gadsimta 30.–90. gados, tapa redzams, ka atkārtoti tiek minētas tādas pozitīvas latviešu īpašības kā darba mīlestība, neatlaidība, izturība, kā arī lēnīgums, flegmatiskums un pamatīgums. Savukārt negatīvo īpašību skaitā dominē nesaticība, skaudība, nenovīdība (nespēja priecāties par otra panākumiem). Tas var ietekmēt galvenokārt ģimenē iegūstamo felicitoloģisko jeb laimīguma izjūtas saglabāšanas funkciju.
"Mūsdienās Latvijā dominē nukleārā ģimene ar egalitārām attiecībām," tika secināts pētījumā, konstatējot, ka latviešu sievietes un vīrieša savstarpējās attiecības ģimenē ir pētītas maz. Aptaujās attiecību sakarā atrodamie tipiskie izteikumi bija: "Vīrieša un sievietes attiecībās latviešu ģimenē dominē zemnieciska vienkāršība", "Mūsu sabiedrībā sieviete ir tik pārslogota, ka tas ietekmē attiecības ar vīru, un viņam jābūt gatavam uz pārmaiņām emocionālajā stāvoklī un adaptēties"; "Pārāk liela vēlēšanās, lai bērni dzīvotu labāk nekā viņu vecāki"; "Vīriešu un sieviešu attiecībās latviešus ir skāruši viduslaiki – ar savu ārējo vēsumu… Šajā pašā virzienā iedarbojas ideoloģija, kura ilgi tiecās ģimenei kaitēt. Acīmredzot ārējais vēsums ir aizsargreakcija"; "Sievietes vienlaikus ir kautras un enerģiskas, vīrieši – saudzīgi, neuzbāzīgi, maigi un mazliet nerātni." Raksta autore aicināja latviešus vairāk cienīt otra cilvēka personību, jo nācija galu galā ir ne tikai bijušais un esošais, bet arī tas, kam jāparādās nākotnē. Un šajā procesā galvenā atbildīgā ir ģimene, 1991. gadā secināja psiholoģe Karpova.