Remontu paveica pats
Raimonds Šņepsts mūs sagaida paša izremontētajās boksa kluba telpās, kur augšējā stāvā darbojas Preiļu vecākais restorāns, to pilsētā droši vien zina visi. Savulaik te bijis arī populārs lietoto apģērbu veikals. ''Ēdinātava te darbojās vēl padomju laikos, atceros, apakšējā stāvā bija kafetērija, maziņš būdams, gāju šeit kūkas ēst. Remontējot atvēlētās telpas, visu izdarīju pats, tikai vēl viens cilvēks palīdzēja izflīzēt dušas telpas. Strādāju arī pa naktīm,'' izrādot iekārtotās telpas, pastāsta kluba saimnieks.
Lēmumu atvērt klubu Raimonds pieņēma 1. septembrī, un jau 25. datumā notika kluba svinīgā atklāšana, bet 2. oktobrī – pirmās nodarbības bērniem un pusaudžiem. ''Līdz ar Maira Brieža sasniegumiem bokss Latvijā piedzīvo zināmu renesansi, bet arī visā pasaulē aizvien aktīvāk attīstās šī sporta veida kustība. Kļūst teju vai modes lieta, jo ar boksu sāk nodarboties arī prominenti cilvēki,'' saka Raimonds.
''Arī Preiļos jauniešiem bokss ļoti interesē, uz manu pirmo nodarbību atnāca 30 puikas vecumā no 11 līdz 16 gadiem, bet treniņu zāles kapacitāte ir maksimums 15 cilvēkiem! Nācās visus gribētājus sadalīt grupās.''
Pats Raimonds Preiļos mācījies līdz 8. klasei, un, kā atzīst, raibi gājis: ''Līdz 18 gadiem mani šeit zināja katrs suns, arī policijā pazina. Kā jau padomju laikos, visi puikas gribēja mukt uz Rīgas pusi. Es līdz Rīgai netiku, tiku līdz Ogrei, mācījos 32. profesionāli tehniskajā vidusskolā. 90. gados viss sāka ''vārīties'', varbūt atceraties – komponisti tirgū pārdeva puķes, bet man tajā laikā bija jāiet armijā. Pāris mēnešos viss mainījās, tos čaļus, kuri aizgāja armijā, atsūtīja atpakaļ, bet es 1994. gadā aizbraucu uz Jelgavu, iestājos Latvijas armijas Bruņoto spēku Speciālo uzdevumu vienībā SUV. Mans galvenais priekšnieks tolaik bija Juris Vectirāns,'' atceras Raimonds. ''SUV tolaik pakļāvās Saeimas apsardzes dienestam. Pusotru gadu nostrādāju Jelgavas filiālē, bet to reorganizēja. Sapratu, ka šajā jomā ir jāvirzās tālāk un, izejot visus pārbaudījumus, iestājos pretterorisma vienībā Omega.''
Pēdējā instance
Omega ir Latvijas Valsts policijas pretterorisma vienība, kuras uzdevumos ietilpst ķīlnieku atbrīvošana, sprāgstvielu meklēšana, īpaši bīstamu noziedznieku aizturēšana un citi uzdevumi, kas saistās ar paaugstinātu bīstamību. Raimonds Šņepsts atzīst, ka 90. gados daudzi kolēģi no specvienībām izvēlējušies iet arī citu, ne likumīgu ceļu, viņam darbs drošības struktūrās saistījās ar vēlmi cīnīties pret terorismu, organizēto noziedzību. ''Zināmā mērā – tāds romantisks motīvs, kas saistīts arī ar patriotismu. Tāpēc savā karjerā neapstājos. Daudzi čaļi aizgāja arī apsardzes dienestā Latvijas Bankā, jo tur bija ļoti labi atalgots darbs un tādus sagatavotus viņus tur gaidīja atplestām rokām. Man arī bija piedāvājums, bet neinteresēja tikai finansiālā puse, patika bīstamais darbs,''izvēli pamato Raimonds.
Jaunajam vīrietim darbs Omegā bijis kā maratons – bīstamība, adrenalīns, treniņi... Arī viņa jaunākais brālis tolaik dienēja Baltbatā, pabija Kosovas misijās. ''Manā darbā bija krietni vien bīstamāk nekā Kosovā, tie bija laiki, kad šeit visapkārt spridzināja un šāva. Notikušās operācijas nevaru atklāt, bet varu teikt, ka katram kaujiniekam viņa karjeras laikā veidojas precīza statistika. Man 20 gadu laikā šajā dienestā bija 400 operāciju. Tas ir ļoti daudz. Nedēļā vienreiz, divreiz bija izbraukumi uz nopietnu darbu, kas saistīts ar cilvēku nolaupīšanu, pasūtījuma slepkavībām, improvizētajiem spridzekļiem, reketu, maniakiem, ar kuriem īsti nevarēja tikt galā ierindas izmeklētāji. Mana komanda bija pēdējā instance, kad neko nevarēja izdarīt, tad pieslēdzās pretterorisma vienība,'' stāsta Raimonds, kurš no dienesta SUV aizgājis kā seržants, bet no Omegas 2012. gadā atvaļinājies kā pulkvežleitnants. Atvaļinājies veselības dēļ, jo dienestā kāda uzdevuma laikā guvis nopietnu traumu. Raimonds: ''Trauma visu laiku lika sevi manīt. Tā bija kaklā starp trešo un ceturto skriemeli, mani izoperēja, kaklu saskrūvēja ar titāna plāksnēm. Līdz tam nodarbojos ar boksu, man teica, ka viss – vairs nevarēšu neko, bet vēlāk viss bija kārtībā, jo pats pie tā strādāju, vingrinājos. Taču darbs sāka ieiet tādā kā rutīnā – tā izdomāju, ka viena grāmata jāver ciet un jauna – vaļā.''
Pa to laiku Raimonds Šņepsts ieguva divas augstākās izglītības – viņš pabeidza Sporta pedagoģijas akadēmiju kā fizkultūras skolotājs un boksa treneris un tad ''uz karstām oglēm'' apguva arī jurista specialitāti Rīgas Stradiņa universitātē, abās jomās ar maģistra grādu. Vai šīs zināšanas noderējušas? ''Esmu izbraukājis visu pasauli, piedalījies vienā lielā projektā un apmeklējis gandrīz visas pretterorisma vienības – redzēju, kā tur notiek. Ja gribu tikai patrulēt pa ielu, jāmācās pusgads, ja gribu augstāku pakāpi, jāmācās gads, un tā nepārtraukti visu dzīvi. Un ja galu galā gribu būt Valsts policijas priekšnieks, tad jāiet un jāmācās kaut 50 gados! Jāiet līdzi laikam apgūt jaunus apvāršņus.''
Uzticams veselai impērijai
Vēl krietni pirms atvaļināšanās no profesionālā dienesta Raimonds apguvis franču valodu: ''Savā otrajā dienesta komandējumā 2000. gadā tiku aizsūtīts uz Policijas akadēmiju Francijas dienvidos. Man tā valoda tik ļoti iepatikās, ka sapratu – vajag iemācīties. Nekas nav grūts, viss ir iespējams, ja runājam arī par grūti apgūstamu valodu,'' tā Raimonds. Valodas zināšanas jau bijušas, un zvaigznes tā sakritušas, ka tieši kaut kur Francijas dienvidos bija vajadzīgs miesassargs privātpersonai.
Miesassargu darbam Monako izvēlējušies tieši no Latvijas!
''Varbūt skanēs pārāk lepni, bet darbā, kurā strādājām mēs vai armijas speciālo uzdevumu puiši, profesionāļus varētu salīdzināt ar F-1 pilotiem. Viņi savā jomā ir superprofesionāļi, valstis viņos kopumā iegulda miljonus, jo valstī pirmā ir drošība. Nekur jau viņus nereklamē, viņus neredz un īstenībā varbūt nenovērtē, lai arī varbūt tagad kaut kur notiek ķīlnieku atbrīvošana. Avīzē par viņiem neuzrakstīs.
Es parasti saku: kārtīgai valstij ir savs karogs, sava himna un sava specvienība – stiprākām valstīm vēl arī savs ierocis. Mums ir divas savas profesionālas specvienības – gan SUV, gan Omega. Tā ir mūsu drošība,'' saka Raimonds. Viņš atklāj, ka Latvijā ir augsta līmeņa profesionāļi miesassarga darbam, taču lomu spēlējušas arī viņa labās franču valodas zināšanas. ''Biju privātais asistents ļoti bagātam milzīga biznesa cilvēkam no Austrumeiropas, faktiski – viņa labā roka. Sev gan biju nolicis dedlainu – miesassarga darbā strādāšu ne vairāk kā desmit gadu. Tiesa, vēl pirms tam divus gadus pie šī klienta braucu strādāt pa vasarām, savā atvaļinājumā. Pa to laiku iepazinos ar viņa ģimeni, ģimene ar mani – mani testēja, vai var uzticēt bērnus, visu,'' stāsta Raimonds.
Viņš turpina par saviem pienākumiem: ''Darbs – 155 dienas sezonā bez brīvdienām, jādomā – 24/7. Faktiski desmit gadu laiku iemācās lasīt savu klientu domas. Mēnesi atpūtos, atbraucu pie ģimenes uz Rīgu, tad atpakaļ. Ja, piemēram, klients ar ģimeni brauc atpūsties uz jahtas, esmu kā daļa no šī kuģa menedžmenta, visu kontrolēju. Monako, tajā līmenī, kur strādāju es, latviešu nav daudz. Ir gan latvieši apsardzes sistēmās, kuri apsargā restorānus, viesnīcas, naktsklubus, peldvietas. Manā līmenī – tas tāds ''kosmoss''! Atalgojums – arī ''kosmoss''. Bet ar naudu ir tā: kad esat izsalcis, tā dod spēku un stabilitāti, bet vienā momentā, sākot saprast vērtības, pāriet otrajā plānā.''
Bet ko ģimenei nozīmē tētis miesassargs? ''Maz mājās. Diemžēl tas arī traucē. Mūsdienu laikmetā internets ir visur, var sazināties caur WhatsApp, īsziņu var aizsūtīt, fotogrāfiju no vietas, kur atrodos. Bet redzēties – tikai mēnesi gadā, jo miesassargs – tas nozīmē nepiederēt sev. Tas ir reāli grūts darbs, ne tik daudz fiziski, cik mentāli. Tajā līmenī kļūdas ir izslēgtas, jebkādas. Jāstrādā par 200%, katrā krustojumā jāredz ceļš trīs krustojumus uz priekšu. Tā ir milzīga atbildība.''
Situācijas esot bijušas visādas, taču, kā Raimonds teic, ne megabīstamas.
Viņš atzīst: ''Tajā līmenī cilvēki, kam ir miljoni, ir tik prasīgi. Daļa ļoti kaprīzi, tāpēc tajā visā vajag nobalansēt – izdarīt darbu, netikt apvainotam, kas notiek regulāri, turēt sevi kā personību, lai mani cienītu. Tāpēc ir cilvēki, kuri veic tikai miesassarga darbu, bet tas ir ļoti šaurs profils. Manā gadījumā biju privātais asistents – darīju visu, kas saistīts, sākot ar autoparku, bērnu drošību, skolotājiem un mājkalpotājiem. Kā ģimenes loceklis. Pilnībā uzticama persona visai impērijai.''
Latviešu miesassarga klients bijis pārsteigts par Raimonda lēmumu pamest dienestu. ''Sapratu – gribu atgriezties dzimtenē. Taču ne Rīgā. ''
Finiša taisnē
Latvijā viņš atgriezies vēl pirms Covid-19 pirmā viļņa ierobežojumiem, šovasar vēl tā kā mazliet šaubījies, tomēr gala lēmumu par palikšanu savā zemē pieņēmis 1. septembrī. Raimonds smej – sēdēt pensijā un zvejot zivis dīķī nav viņa aicinājums. Jāstrādā. Dzīvē kā izsapņots sapnis ir noiets viens etaps, laiks pienācis nākamajam.
Preiļu pusē iegādājies sev īpašumu, uzcēlis nelielu māju. Sācis interesēties par telpām boksa klubam un nu tās īrē no kāda uzņēmuma. ''Noslēdzu līgumu un jau nākamajā dienā metos darbos ar spaiņiem, krāsām un špaktelēm. Dzīvesvietas būve vēl nav pabeigta, to vēl pagūšu. Malkas ir daudz, pārziemot varēšu. Māja man ir pasakainā vietā, to draugs parādīja. Tur izraku dīķus, pļavās ganās aitas un zirgs. No aitu bara man pieder akcijas – man ir zeme 11 hektāru platībā, ļoti daudz pļavu, un gribēju, lai tās izskatītos ainaviskāk, kā Francijas Provansā. Draugs teica, ka viņam neesot, kur likt aitas, – lai tad ved pie manis!'' smaida Raimonds.
Uzņēmējdarbības uzsākšana Preiļos, turklāt neskaidrajā pandēmijas laikā, Raimondu nedarīja piesardzīgu. Un bokss ir viņa sirdslieta, ar ko nodarbojies visu mūžu.
Turklāt lieti noder Sporta akadēmijā iegūtā izglītība. Pirmais, ko atgriežoties izdarījis, atjaunojis savu trenera kvalifikāciju, nolicis eksāmenu. Kāpēc tieši Preiļos? ''Jo Preiļos nekad nav bijis boksa nodarbību. Atceros, man tēvs bērnībā nopirka boksa cimdus, bet trenēties nebija kur. Varu teikt vienu – provincēs cilvēki ir ''izsalkuši'' pēc iespējām. Rīgā ir viss, var nodarboties ar fitnesu, var mācīties saksofonu spēlēt. Taču tiem ''izsalkušajiem'' ir lielākas iespējas sasniegt rezultātus, ne velti Ķekava ir labu bokseru kalve. Ceru arī Preiļos šo kustību izvērst, oktobra sākumā man jau bija 60 audzēkņu! Bērni, pusaudži, pieaugušie. Nāk trenēties mans draugs, kurš par mani gadu vecāks. Viss notiek.''
Taujāts, kā vērtē jaunās paaudzes fiziskās sagatavotības spējas, ko par vājām sauc sabiedrības veselības speciālisti, Raimonds Šņepsts atzīst: ''Dzīvojam tādā laikmetā, mēs nevaram pretoties globalizācijai. Jā, ir problēmas ar disciplīnu, izpratni par veselīgu pārtiku, uzmanību un informācijas uztveri.
Bērni nemāk runāt ar pieaugušajiem, informāciju uztver ne ar dzirdi, bet kādā man nesaprotamā līmenī. Saskaros ar to tagad, bet mācos viņiem līdzi.
Katrreiz izdaru kādus secinājumus, ko izdarīju ne tik pareizi, ne tik labi. Un trenerim jābūt galvenokārt psihologam! Diemžēl daudzi sportisti, olimpiskie čempioni, šī iemesla dēļ ne vienmēr ir labi treneri, bet daudzi treneri, kuri nav bijuši dziļi sportā, ir izaudzinājuši olimpiskos čempionus.''
Raimonds teic – pašreizējais dzīves posms ir viņa finiša taisne; kad ir finišs, tad vairs ne pa labi, ne pa kreisi, ne atpakaļ. Brīvā laika viņam nav daudz, taču hobiji ir – tā ir gleznošana, zīmēšana un saksofona spēle.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.