Latvijas uzņēmumiem pieder aktīvi par 8,7 tūkstošiem eiro uz vienu iedzīvotāju, bet Igaunijas uzņēmumiem – 24,8 tūkstoši eiro.
2015. gada pirmajā ceturksnī Latvijas uzņēmumiem (izņemot bankas) kopumā piederēja aktīvi (īpašumi, iekārtas, nauda banku kontos u. c.) par 19,8 miljardiem eiro. Visi uzņēmumi kopumā bija parādā (pasīvi) bankām vai citiem uzņēmumiem 45,7 miljardus eiro. Teorētiski pieņemot, ja mēs 2015. gadā par bilances vērtību pārdotu visus Latvijas uzņēmumus (pilnīgi visus), tad ar to nebūtu iespējams nosegt visus uzņēmumu parādus un gaisā paliktu karājamies 25,9 miljardus eiro liels parāds. Tas nozīmē, ka visu Latvijas uzņēmumu kopējā vērtība 2015. gada pirmajā ceturksnī bija mīnus 25,9 miljardi. Līdz pat 2018. gada pirmajam ceturksnim aktīvi palielinājās, bet saistības (pasīvi) pieauga vēl straujāk. 2018. gada pirmajā ceturksnī visu Latvijas uzņēmumu aktīvu vērtība sasniedza 26,6 miljardus eiro, pasīvi – 56,6, bet neto finanšu vērtība jau bija mīnus 30 miljardi eiro. Pēc tam aktīvu vērtība samazinājās vai bija tuvu 26 miljardiem eiro, arī saistību apjoms visumā bija stabils – 54–56 miljardi eiro –, bet uzņēmumu vērtība līdz pat 2021. gada otrajam ceturksnim svārstījās ap lielumu mīnus 30 miljardi eiro. No 2021. gada otrā ceturkšņa aktīvu vērtība sāka palielināties, bet vēl lielākos tempos pieauga saistību apjoms. 2023. gada pirmajā ceturksnī tika sasniegta visu laiku viszemākā Latvijas uzņēmumu vērtība – mīnus 35,3 miljardi eiro. Visiem Latvijas uzņēmumiem, kas nav finanšu sabiedrības, 2023. gada pirmajā ceturksnī piederēja aktīvi par 32,3 miljardiem eiro, bet saistības (pasīvi) bija 67,6 miljardi eiro, līdz ar to Latvijas uzņēmumu kopējā vērtība 2023. gada pirmā ceturksnī bija mīnus 35,4 miljardi eiro. Latvijas Bankas apkopotā statistika nozīmē, ka visas Latvijas uzņēmējdarbības kopumā attīstās uz parāda, nevis reinvestējot peļņu. Tas nozīmē, ka Latvijā ir radīti apstākļi, kad racionālāk ir nevis reinvestēt pelņu, bet veidot uzņēmējdarbības modeli, kad bilance nepatraukti ir negatīva. Te gan jāpiebilst, ka tieši tāpat funkcionē arī Latvijas valdība. Latvijas valdībai 2023. gada pirmajā ceturksnī piederēja aktīvi par 21,3 miljardiem eiro, bet saistības (pasīvi) bija 27,4 miljardi eiro, līdz ar to Latvijas valdības "kopējā vērtība" 2023. gada pirmajā ceturksnī bija mīnus 6,2 miljardi eiro. Citos sektoros ir labāk. Latvijas finanšu sektoru uzrauga LB un ECB. Bankām ir principā jābūt ar pozitīvu vērtību. 2023. gada pirmajā ceturksnī banku aktīvi un pasīvi bija ap 77 miljardiem eiro, bet vērtība – 292 miljoni eiro ar plusa zīmi. Bagātība uzkrājās arī mājsaimniecībās. 2023. gada pirmajā ceturksnī visām Latvijas mājsaimniecībām piederēja aktīvi par 38 miljardiem eiro, bet pasīvi bija tikai 7,7 miljardi eiro, Latvijas mājsaimniecību kopējā vērtība bija 30 miljardi eiro ar plusa zīmi.
Ja mēs Latvijas valsts kopējo vērtību aprēķināsim, saskaitot kopā finanšu sabiedrības, visus uzņēmumus, visas mājsaimniecības un Latvijas valdību, tad 2023. gada pirmajā ceturksnī, grāmatvediski likvidējot Latvijas valsti (valdība, mājsaimniecības, uzņēmumi par bilances vērtību (aktīvi mīnus pasīvi)) paliks 10 miljardi eiro nesamaksātu parādu.
Kā Latvijas uzņēmējdarbība izskatās uz citu valstu fona? 2021. gadā (OECD apkopojums) Latvijas uzņēmumiem piederēja aktīvi par 8,7 tūkstošiem eiro uz vienu iedzīvotāju, Lietuvas uzņēmumiem – 11,5, bet Igaunijas uzņēmumiem – 24,8 tūkstošiem eiro uz vienu iedzīvotāju. Igaunijas uzņēmumi gan ir lielākos parādos par Latvijas uzņēmumiem. Somijā uzņēmumu aktīvu vērtība bija 52 tūkstoši eiro uz cilvēku, Vācijā – 59,9 tūkstoši eiro uz cilvēku, bet Beļģijā – 87,1 tūkstotis eiro uz cilvēku.
Ja Vācijā uzņēmumu aktīvu vērtība bija 59,9 tūkstoši eiro uz cilvēku, bet Latvijā 8,7, tad kā Latvijas politiķi ir iecerējuši sasniegt ES vidējos rādītājus?
Līdzīga atšķirība ir finanšu institūciju jomā. Visām Latvijas finanšu institūcijām, ieskaitot arī Latvijas Banku, aktīvu vērtība 2021. gadā bija 31,6 tūkstoši eiro uz cilvēku. Mēs nedaudz apsteidzām Lietuvu (30,3 tūkstoši), bet ievērojami atpalikām no Igaunijas, kurā finanšu institūciju aktīvu kopējā vērtība bija 47,3 tūkstoši eiro uz vienu iedzīvotāju. Tikai no attīstītākajām Eiropas valstīm mūs šķir kosmoss. Somijā finanšu institūciju aktīvu vērtība bija 154,1 tūkstotis eiro uz vienu iedzīvotāju, Beļģijā – 189,3, bet Vācijā – 202,4 tūkstoši eiro uz cilvēku.
Ko tas nozīmē Latvijas valsts attīstībai?
Pašlaik turpinās iepriekšējās valdības aizsāktā diskusija par valsts ienākumu palielināšanas virzieniem. Ir nepieciešama nauda medicīnai, izglītībai u. c. Viens no virzieniem ir t. s. pelēkās ekonomikas apkarošana. Pelēko ekonomiku var "apkarot" divos veidos. Pirmais ir legalizēt vairākas ekonomiskās darbības attiecībā uz mazo biznesu. Proti, paaugstināt slieksni, no kura mazajam biznesam – īpaši pakalpojumu sniedzējiem – būtu jāmaksā nodokļi un kurus ir resursietilpīgi kontrolēt. Pelēko ekonomiku var samazināt, definējot, ka līdzšinējā frizētavu un citu nelielu pakalpojumu sniedzēju piekoptā biznesa prakse ir legāla, ka tā līdz zināmam ienākumu slieksnim ir atļauta. Otrs ir represīvais ceļš. Ar represīvām un iebiedēšanas metodēm mēģināt esošo praksi aplikt ar visiem nodokļiem. Tikai gadījumos, ja pakalpojumi ar pilnām nodokļu izmaksām paliks nerentabli, tad to sniegšana tiks pārtraukta. Jaunākas paaudzes uzņēmēji, iespējams, migrēs uz zemēm ar saudzīgāku valsts represīvā aparāta darbību vai pārtrauks sniegt pakalpojumus vispār. Tie, kas var sniegt savus pakalpojumus attālināti, var mainīt juridisko adresi un sākt savus ne pārāk lielos nodokļus maksāt no adreses, kas atrodas citā ES valstī. To, ka represīvais ceļš var nedot gaidītos labumus sabiedrībai, visai precīzi 8. septembra Sestdienā (9. lpp.) raksturoja bijušais politiķis Jānis Lagzdiņš.
Otrs ceļš ir nodokļu reforma. Tikai, kā liecina rakstā ievietotā statistika, Latvijas uzņēmumus slaukt ar vēl lielākiem nodokļiem nav iespējams. Reāli ir izspiest papildu nodokļus no mājsaimniecībām (tajās uzkrājas bagātība) vai ar papildu nodokļiem aplikt patēriņu. Abi šie virzieni ir politiski riskanti. Mēģinājumi raut uz augšu nekustamā īpašuma nodokli (tādi piemēri jau bija) izskatīsies kā veids, lai latviešus padzītu no viņu dzimtās zemes un no viņu mājokļiem. Savukārt patēriņa aplikšana ar papildu nodokļiem (elektrības gadījumā tas jau ir noticis ar tarifu palielinājumu, jo Latvenergo peļņa ar nelielu līkumu nonāk valsts budžetā) nozīmē inflācijas stimulēšanu. Bet inflācija Latvijā jau tā iedzina nabadzībā un izmisumā lielu daļu sabiedrības. Racionālākais ceļš būtu stimulēt, lai palielinātos uzņēmumu aktīvi. Šāda reforma it kā sākās 2018. gadā, atceļot uzņēmuma ienākuma nodokli no reinvestētās peļņas, bet tas līdz pat šim laikam nav devis jūtamus rezultātus. Kāpēc? Manuprāt, te ir vairākas atbildes. Tomēr galvenā atbilde – vienkāršāka nodokļu režīma vietā tika izveidota ļoti komplicēta ierobežojumu un aizliegumu sistēma – limiti pārstāvniecību izdevumiem (5%), «nepietiekamas kapitalizācijas» ierobežojumi utt. Līdz ar to lielākajai daļai uzņēmumu bija racionālāk turpināt līdzšinējo tradīciju, nevis iespraukties valdības uzkonstruētajā aizliegumu rāmī. Tāpēc prātīgākais, ko jaunā valdība varētu darīt, ir atzīt, ka 2018. gada reforma bija neveiksmīga, un atcelt daudzos limitus un ierobežojumus, bet veicināt uzņēmumu kreditēšanas pieaugumu un uzņēmumu aktīvu lieluma palielināšanos.