Bija klusi Jāņi. Ar mazu ugunskuru

Braucām ar zirgiem - vedām akmeņus, ķieģeļus - gatavojoties karam, tika būvēts lidmašīnām skrejceļš," atceras Ernesta kungs. Viņš turpina: "Vaiņodē bija jābūt jau astoņos no rīta, tikai ap pieciem sešiem vakarā mūs laida vaļā. Mums visiem bija jāizstrādā normas, bet man zirgs palika ievērojami klibs un es biju iekavējis savas normas - draudēja lielas nepatikšanas."Tomēr tajā svētdienā Ernests nolēmis uz lidlauku nebraukt. "Man burtiski tā kā no Dieva atsūtītie eņģeļi ausī pačukstēja: "Nebrauc uz aerodromu, labāk aizbrauc uz baznīcu." Es biju ticīgs cilvēks, vienmēr Dievu lūdzu. Tā bija kā iekšēja pārliecība - nebraukt. Kāpu uz divriteņa un braucu uz baznīcu. Un dzirdēju, kā jau bumbas krīt Vaiņodē, vēlāk redzēju, kā zirgu pajūgos muka no lidlauka, lai izbēgtu bombardēšanu," fotogrāfijā redzamo iemūžināto mirkli komentē seniors. Tai dienā sācies karš.Kāda bija sajūta todien, 22.jūnijā pirms 73 gadiem? "Man bija laimīga sajūta. Kā jau jaunam cilvēkam, kurš par karu neko daudz nezināja, tikai no vēstures. Mums, tiem, kas dzīvoja laukos, tās bija mocības - katru dienu braukt uz aerodromu, strādāt karstā saulē, mocīt zirgus un pašam sevi, kamēr mājās gaida apstrādājama lauksaimniecības zeme. Jāņos Priekulē jau satiku pirmos karavīrus, vāciešus, kas bija ienākuši iekšā. Redzēju, kā krievu zaldāti muka. Tā tas karš sākās."Togad Jāņos Ernesta ģimene Jāņus svinējusi ļoti klusi, ģimenes lokā, tikai ar mazu ugunskuru. "Mani vecāki bija ļoti ticīgi cilvēki un Līgo neatzina. Atzina Jāni, Jāņus un gāja uz baznīcu. Man bērnībā Līgosvētki gāja garām. Tagad gan svinu Jāņus - tie ir svētki, ko vajag svinēt!" lustīgu līgošanu Latvijas senioriem novēl Ernests Puļķis.