Bijuši visnotaļ skaļi paziņojumi par to, ka vajadzētu piedzīt valsts pasūtītājiem radītos zaudējumus no būvniekiem, otrajā plānā paturot faktu, ka vairumā gadījumu Konkurences padomes lēmums pārsūdzēts. Ar 56 balsīm “par” otrajā lasījumā Saeimā pieņemti grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas pēc būtības paredz, ka uz karteļa dalībniekiem pasūtītāji var skatīties ar aizdomām, nesagaidot tiesas nolēmumu.
Zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis ir pārstāvējis dažus būvniekus šajā lietā, to iepazinis un piekrita atbildēt uz Dienas Biznesa jautājumiem gan par likuma grozījumu trūkumiem, gan pierādījumu trūkumiem pašā karteļa lietā, gan iespējamām sekām, pāragri uzsākot piedziņas procesus pret pašmāju uzņēmumiem, a priori paredzot tirgu nodot ārvalstnieku ziņā.
Vai vēl aizvien aktīvi aizstāvat kādu no būvniecības kompānijām karteļa lietā?
Es pārstāvēju kompāniju, pret kuru Konkurences padome (KP) izbeidza lietu. Sākotnēji lieta bija pret 18 būvkompānijām. Sodošais Konkurences padomes lēmums ir par 10 kompānijām, astoņu tur vairs nav, jo KP konstatēja, ka pārkāpuma nav. Proti, es zinu šo lietu, bet šobrīd nepārstāvu nevienu no uzņēmumiem, kuriem Konkurences padome uzlikusi sodu.
Tātad varat komentēt situāciju kā eksperts no malas?
Tieši tā, man nav intereses cīnīties par kādu konkrētu klientu šajā situācijā. Tajā pašā laikā esmu pirmais no juristiem Latvijā, kurš uzsāka zaudējumu piedziņu pēc konkurences lietu izskatīšanas, un labi saprotu, ko šobrīd runā Saeimā, proti, ka no būvniekiem jāpiedzen zaudējumi. Pirmā lieta manā praksē turpinājās deviņus gadus. Vairākas reizes gāju cauri visām tiesu instancēm. Tika atrasta pareizā juridiskā formula, kā piedzen zaudējumus no uzņēmuma, kas ir pārkāpis Konkurences likumu.
Tātad uzskatāt, ka teorētiski zaudējumus no karteļa dalībniekiem konkrētajā piemērā var aprēķināt un piedzīt?
Šobrīd ir gluži vai sprādziens ap šo līdzekļu piedziņu, Valsts nekustamie īpašumi jau sarēķinājuši zaudējumus līdz centam, cik kāds viņiem ir parādā naudas. Es ar šādām lietām strādāju no 2009. gada un skaidri varu pateikt, ka tā tas nenotiek. Nav iespējams veikt tik smalkus aprēķinus tik īsā laikā. Tas ir mēnešu darbs, lai atrastu pareizu kalkulāciju, un iespējams, ka tas nemaz nav izdarāms. 10% no līguma summas ir aprēķinu veids kā prezumpcija, ko šobrīd publiski izmanto, un tas īsti nav pareizi – teikt, ka 10% ir precīza zaudējumu summa.
Šķiet, ka patiesībā šie aprēķini ir vien publisko attiecību triks, jo, loģiski spriežot, piedziņu var vērst tikai pret divām kompānijām, kas KP lēmumu nav pārsūdzējušas. Pārējās astoņas ir iesniegušas pārsūdzības. Kā pārsūdzības gaismā izskatās debates par zaudējumu piedziņu?
Konkurences lietās kopumā strādāju jau 17 gadus – kopš 2004. gada. Mans kopīgais novērtējums ir: jo vājāka lieta, jo lielāks troksnis.
Kāda ir šīs lietas vēsture un pierādījumu būtība, lai varētu saprast, kādēļ šī ir juridiski vāji pamatota lieta?
Jautājums patiešām ir, kas ir sākums vai kas ir šīs lietas pamatā. Te – manā priekšā – jūs redzat salīdzinoši paplānus divus sējumus. Tā ir karteļa lieta. Plānākajā mapē ir lēmums, mazliet biezākā, redzat, tie ir visi pierādījumi – tā saucamās sarunu izdrukas. Visa lieta!
Normāla lieta konkurences gadījumā, pie tik pamatīgiem sodiem, ir 20 sējumi ar pierādījumiem, nokrauts būtu viss mans galds, un vēl priekšnamā stāvētu dokumenti. Parasti šādās lietās Konkurences padome ir strādājusi gadiem. Tad tā nonāk pie advokāta, un tā ir vesela ķeza, jo 30 dienās ir jāizlasa tas, ko iestāde ir gatavojusi divus gadus. Šajā lietā īpatnēji ir tas, ka publiski ir liela brēka par to, ka steidzami kaut kas jādara, par to, kādēļ netiek ierobežota būvnieku dalība iepirkumos, kamēr lieta tiek izskatīta. Mans jautājums uz visas šīs rosības fona ir – kādēļ šī lieta gadu nostāvēja bez virzības?
Pierādījumi bija, bet neviens neko nedarīja?
Noklausītās sarunas no KNAB ienāk KP 2018. gada oktobrī. Guļ tur gandrīz gadu! 2019. gada augustā ierosina lietu. Ja reiz pārkāpums ir tik acīmredzams, kāpēc jautājums guļ tik ilgi plauktā un nevirzās uz ātrāku lietas uzsākšanu un izskatīšanu? Septembra sākumā notiek virkne kratīšanu uzņēmumos. Tieši kratīšanām ir īpatnība, kas atšķir šo lietu no daudzām citām. Esmu piedalījies lielā skaitā kratīšanu, ko veic Konkurences padome. Nekad līdz šim man nav gadījies sastapt medijus pie kratīšanas vietas.
Medijus kāds aicināja? Kurš, jūsuprāt?
Visa kratīšanas būtība ir pārsteiguma efekts, kas nozīmē, ka paši uzņēmēji par to nezināja. Atceros, kā man zvanīja klients un sacīja, ka kratīšanu veikt ieradusies Konkurences padome. Līdz Pārdaugavai man ko braukt bija 15 minūtes. Piebraucu kratīšanas vietā, un mediji jau bija priekšā. Viņiem bija pateikts. Es domāju, ka Konkurences padome šo informāciju bija izpaudusi apzināti. Kurš cits to varēja izdarīt? Kratīšana sākās pulksten 10 no rīta, bet pirmās publikācijas portālos bija jau ap pulksten 11. Tas ir pilnīgi normāli un pareizi, ka mediji dara savu darbu, uzzinot šādas ziņas. Jautājums ir – kā mediji par šo uzzina? Iepriekš šādas masīvas publicitātes no pirmās izmeklēšanas dienas nav bijis. Jā, pēc gala lēmuma ir publikācijas, tas ir pareizi, bet kratīšanas laikā vēl nebija gadījies lasīt par notiekošo. No pirmās dienas ir skaidrs vēstījums, ka tie ir sliktie būvnieki! Daudzi jau nezina, ka dažiem no uzņēmumiem, kas bija pieminēti publikācijās, bija noslēgti līgumi, kurus pasūtītāji nolēma nepildīt jau 2019. gada oktobrī. Bija ļoti skaidras norādes, ka tas notiek tādēļ, ka viņi pieminēti publikācijā. Starp citu, tie bija uzņēmumi, pret kuriem lieta tika izbeigta un kuri ar Konkurences padomes lēmumu beigās nav sodīti.
Lauza līgumus vien pieminēšanas dēļ internetā?
Protams, to nav iespējams pierādīt, jo oficiālais pamatojums ir, piemēram, ka nolemj objektu necelt. Bija iepirkumi, kur jāslēdz līgumi, un nenoslēdza, tikai aizmuguriski izskanēja retorika, ka būvnieku lietā iesaistītos neņems.
Ir konkrēts piemērs – objekts, kur tika atteikts?
Piemēram, objekts Liepājas cietums. Par iemeslu šiem atteikumiem, manuprāt, bija KP pieeja nopludināt informāciju par kratīšanām medijiem. Citu ir grūti iedomāties.
Neviens būvnieks, pat ja zinātu par kratīšanu, nesauktu medijus uz savu kratīšanu. Visā šajā darbības modelī saskatu analoģiju ar citu Latvijas iestādi, kas gadiem piekopa šādu metodi – žurnālisti ir klāt aizturēšanas brīdī!
Runa ir par KNAB? Šobrīd šī institūcija, šķiet, tā vairs nedarbojas.
Būvnieku karteļa gadījumā gribu norādīt, ka šī ir apzināta prakse, kāda iepriekš KP lietās nebija redzēta. Medijos nonāca informācija par 18 kompānijām. Lēmums par sodu bija pret 10. Citās lietās parasti par lietu zina iesaistītie, bet ne visa valsts.
Lieta pret astoņiem uzņēmumiem tomēr tika izbeigta!
No šī viedokļa KP rīkojās korekti, jo vērtēja uzņēmumu argumentus.
Starp citu, kāpēc tika izbeigta lieta pret šīm sešām būvkompānijām?
Tāpēc, ka sarunu ierakstos, kas no KNAB it kā nonāca KP, bija fiksēti cilvēki, kas pie galda pārrunā lietas un savās sarunās piemin vēl citus. Proti, mēs šeit varam runāt par Jāni, Pēteri vai Mārtiņu, kuru nav klāt, un izteikt pieņēmumus, ka viņi regulāri šķērso ielu pie sarkanās gaismas, tomēr tas nedod iespēju, izmantojot vien audioieraksta atšifrējumu, apgalvot, ka pieminētie patiešām tā dara. Nevar pret viņiem, vadoties no šādiem pierādījumiem, uzsākt lietu par Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu.
Aizkulisēs jau parādās jautājums – vai šī nav savdabīga tirgus pārdale, izmantojot valsts institūcijas? Kāda ir jūsu versija par notikušo, vēl aizvien notiekošo procesu?
Ir skaidrs, ka tā retorika, kas šobrīd ir, liecina par tirgus pārdali. Normāls juridisks mehānisms ir, ka jebkuram uzņēmumam, kuram ir piemērots sods, ir tiesības šo sodu pārsūdzēt tiesā. Salīdzinot ar kriminālprocesu, KP lēmums ir kā apsūdzības uzrādīšana uzņēmumiem. Tālāk seko pārsūdzība un iespēja pierādīt savu nevainīgumu. Tikai tad, kad tiesāšanās beidzas, ir iespējams runāt par lēmuma sekām. Tad arī parādās ierobežojumi tirgū pārkāpējiem, nevis līdz lēmuma spēkā stāšanās brīdim. Šobrīd retorika ir, ka uzņēmumus vajag diskvalificēt tagad. Tūdaļ nelaist iepirkumos un izslēgt no aprites, tūdaļ piedzīt visus zaudējumus! Es šajā gadījumā necenšos aizstāvēt iespējami sodītos uzņēmumus, teikt, ka kāds no tiem nav vainīgs vai, tieši otrādi, ir vainīgs, bet gan cenšos norādīt, ka šeit nav Baltkrievija, te nav totalitāra valsts. Mēs noņemam Baltkrievijas karogu čempionāta laikā, un pēc laiciņa gandrīz tie paši cilvēki sludina, ka bez tiesas ir nepieciešams diskvalificēt veselu virkni uzņēmumu. Ir jau līdzības Saeimā! Identiskas situācijas.
Konkrēti?
Bija deputāts, kuram uzrādīja apsūdzību. Tad viņa vietā parādījās kartona deputāts. Tā retorika bija, ka cilvēkam ir Satversmē noteiktās tiesības iet uz tiesu un pierādīt, ka nav vainīgs! Bija Satversmes tiesas lēmums, un kartona deputāta vietā atkal sēdēja īstais deputāts. Deva tiesības deputātam strādāt līdz gala spriedumam. Abstrahējoties no personībām – vai vēlamies, ka šie uzņēmumi kļūst par kartona būvniekiem uz kaut kādu nesaprotamu laiku? Es runāju par periodu līdz tiesas noslēgumam. Ja tiesa ir bijusi un atzīst, ka būvnieks ir bijis karteļa dalībnieks, tad gadu nevar piedalīties publiskos iepirkumos, nevis līdz tiesas galīgajam nolēmumam izslēdzam no iepirkumiem, un tad tiesa pasaka, ka uzņēmums nav vainīgs. Ko tad?
Tieši šobrīd, kad runājam, Saeimā tiek skatītas izmaiņas Publisko iepirkumu likumā, kur cita starpā izskata iespēju pasūtītājam dot tiesības izslēgt no iepirkuma pretendentu vēl līdz tiesai. Ir skaidrs, uz ko ejam?
Ir grozījumu teksts, kura būtība ir aptuveni šāda: ja pasūtītāja rīcībā ir pierādījumi, ka pretendents varētu būt iesaistīts konkurences pārkāpumā, tad viņš nevar piedalīties iepirkumā. Bet tas rada daudz neskaidrību. Te nav runa tikai par KP lēmumu, tikpat labi par šādu pierādījumu var kalpot publikācija presē, tas var būt telefona zvans, e-pasts, kas satur šādu šaubu ēnu. Bankas kontu var aizvērt tādēļ, ka cilvēks Jaunajā vilnī ir sēdējis blakus kādai nevēlamai personai un presē ir parādījusies fotogrāfija. Tas nekas, ka biļetes vienkārši blakus nopirktas. Ir reāli šādi piemēri. Tagad konkurences gadījumos būs līdzīgi?
Jaunais vilnis jau kādu laiciņu vairs nenotiek!
Jā, bet šobrīd arī vecas publikācijas tiek celtas galdā. Manam klientam šogad šādas Jaunā viļņa fotogrāfijas dēļ, kas tapusi pirms deviņiem gadiem, slēdza kontu. Tādēļ es velku šo analoģiju par šīs šaubu ēnas graujošo darbību. Būs bilde, kur četri vienas nozares uzņēmēji sēdēs kopā, un būs šaubu ēna. Proti, kaut ko tādu grib noteikt kā pietiekamu pierādījumu, lai izslēgtu no konkursa.
Tiesiska valsts?
Tas ir tas, ko man ļoti gribētos vairāk dzirdēt no Tieslietu ministrijas, tiesām, advokātiem, – ka mēs esam tiesiskā valstī, ka ir nodalīta tiesu vara un izpildvara. Tiesu vara ir tā, kas kontrolē izpildvaru, nevis izpildvara diktē, ko darīt tiesām. Nevajag uzvesties tā, it kā tiesu nebūtu! Šobrīd visa retorika Saeimā, CFLA un citviet ir tāda, it kā šie būvnieki, kas apsūdzēti kartelī, jau būtu vainīgi. Tā nav! Viņi ir pārsūdzējuši lēmumu, viņi tiesāsies. Process var noritēt gadu, divus, iespējams, trīs.
Varbūt vēl ilgāk?
Tas būs tik ātrs, cik Latvijas tiesas spēs to izskatīt. Ātrumu regulē tiesa, un tā ir nozīmīga piebilde. Šā brīža publiskā retorika ir par to, ka tiesām ātrāk jāizskata, lai ātrāk varētu prasīt zaudējumus. Tas ir spiediens uz tiesu! Teju vai liekam tiesām mudīgi uzlikt zīmogu uz jau tapuša lēmuma.
Pieminējāt, ka šī nav pirmā karteļu lieta. Iepriekš KP ir zaudējusi karteļu prāvās?
Ir. Par to neviens skaļi nerunā. Tajā brīdī publicitāte pazūd, kad jāpasaka, ka KP ir nepareizi traktējusi likumu. Piemēram, Moller lieta – uzlika 8 miljonu sodu Volkswagen izplatītājiem. Pirmajā instancē KP ir zaudējusi lietu. Protams, tiesvedība turpinās. Ir virkne lietu, kur ir pateikts, ka KP nav taisnība. Ir vēl virkne, kas noslēgušās ar KP uzvaru, bet nav dzirdēts, ka kāds runātu par zaudējumu piedziņu. Pants, ka zaudējumus var prasīt no pārkāpēja, Konkurences likumā ir jau no 2002. gada, tātad iespējas bija. Piemēram, mums bija komercbanku kartelis. Komercbankas sodīja par karteli, jo tās bija fiksējušas komisiju par naudas izņemšanu no bankomāta. Visa sabiedrība bija nosacītie cietēji! Kur ir zaudējumu atlīdzības prasības? Nesen bija atklāts meliorācijas kartelis, cietusī – Zemkopības ministrija. Šī lieta ir noslēgusies, bet neviens nesaka, ka vajadzētu piedzīt zaudējumus. Lielākais Latvijas vēsturē bija energobūvnieku kartelis, kur bija 26 energobūvnieki, arī šī lieta ir noslēgusies, zaudējumu piedziņas lietas nav dzirdētas.