Katram mūžam pienāk gals. Tā dzīve ir iekārtota. Šoreiz kārta pienākusi mūsu draugam, kolēģim, bibliotēku darbiniekam, zinātniekam, erudītam kultūras un dzīves pazinējam, kompetentam sporta cienītājam, karstam Latvijas patriotam, krietnam vīram Andrim Vilkam.
Plašākā sabiedrībā pazīstams kā ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, visu savu profesionālo darba mūžu pavadījis vienā darbavietā. Turpat strādāja arī viņa kundze, jau bibliotēku studiju laikā noskatītā kursa biedrene Aira. No 1978. gada Andris sāka strādāt par vecāko bibliotekāru Viļa Lāča Latvijas PSR valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, pēc tam kļuva par nodaļas vadītāju, no 1989. gada – par visas bibliotēkas direktoru. Līdz pat 2024. gadam. Bibliotēka bija viņa dzīve, lielais mērķis un, iespējams, sūtība. Lai gan Andrim bijusi vēlme arī zinātnē paveikt vairāk, tomēr privātās sarunās viņš atzinis, ka neuzrakstītā disertācija palikusi Gaismas pils būvniecības organizēšanas darbos. Ēka, kas tagad ir viena no pašām ievērojamākajām mūsu atjaunotās valsts laikā uzbūvētajām, redzama kā Rīgas raksturelements ārzemju attēlos, gan arī – kas ir svarīgākais – kļuvusi par simbolu un lepnumu pašu cilvēkiem. Tās būvniecība vienmēr paliks kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora Andra Vilka paveiktais lieldarbs
Ir skaidrs, ka Gaismas pils ir Latvijas rota, taču Andris Vilks labi saprata, ka ēkai jābūt arī saturam. Viņš dziļi izprata bibliotēku darbu, bibliotēku lomu, īpaši mūsdienu strauji mainīgajos apstākļos. Būdams starptautiski nozīmīgs bibliotēku organizāciju darbinieks, viņš redzēja un paredzēja nozares attīstību, attīstīja kontaktus, konsekventi veicināja jaunu ieceru iedzīvināšanu. Darbošanās daudzos vēlētos pasaules bibliotēku organizāciju amatos uzskatāmi apliecina to, ka ar Andra domām rēķinājās ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu robežām.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas un visu mūsu bibliotēku stāvoklis brīžiem strauji mainīgajos politiskajos apstākļos, digitalizācijas procesi, pastiprināta grāmatniecības pētniecības veicināšana, personāla veidošana šo uzdevumu veikšanai – visi šie jautājumi bija direktora prioritāšu augšgalā un ar tiešu viņa līdzdalību.
Būdams, iespējams, ilglaicīgākais iestādes vadītājs Latvijā, viņš tikās, iepazina un sadarbojās ar ļoti lielu skaitu cilvēku. Viņš pazina un viņu pazina politiķi, aktieri, dziedātāji, uzņēmēji, sportisti, ierēdņi, zinātnieki. Andris ar sirsnību vienmēr pieminēja savus senos draugus, skolas biedrus no 24. vidusskolas. Tam visam cauri vijās draudzība un cieņa pret cilvēkiem neatkarīgi no viņu izcelsmes vai sociālā statusa. Īpaša vieta viņa sirdī bija sportam, pašā centrā – viena no mūža mīlestībām – basketbols. Andris pats jaunības laikos bijis lielisks, daudzsološs basketbolists, arī vēlāk saglabāja nerimstošu interesi un reizē sistēmisku izpratni par sporta norisēm.
Andri Vilku interesēja viss, viņš spēja iedziļināties un uzklausīt. Viņš bija stingrs, taču saprotošs, draudzīgs, bet ne čomisks. Viņš bija vienkāršs ikdienā, bet nepieciešamības gadījumā varēja demonstrēt arī smalkumu. Andris bija racionāls, konsekvents, drosmīgs, bet ne pārgalvīgs. Viņam nepatika birokrātija, un viņš centās priekšplānā izvirzīt jautājuma būtību, bet tajā pašā laikā nekad nenoliedza valsts pārvaldes darbinieku paveikto. Viņš dega par savu valsti, par itin visām Latvijas vietām, bet īpaša saikne bija ar savu dzimto vietu – ievērojamo strādniecisko Grīziņkalnu.
Vieglas smiltis mūsu direktoram!
Latvijas Nacionālās bibliotēkas saime