Leģenda vienkārša - Diena uz komentāros pievienotajiem e-pastiem izsūta ziņu, kurā stādās priekšā kā 25 gadus veca persona, vārdā Liene. Jaunās sievietes mamma ir slimnīcā, un viņai steidzami nepieciešama nieres transplantācija.
Jau nākamās dienas rītā virtuālajā pastkastītē ielido pirmā atbilde. Rakstītāja ir 19 gadu vecā Monta (vārds mainīts), kura apstiprina, ka ir gatava palīdzēt, nekavējoties nosaucot summu, ko vēlas saņemt par savu labo sirdi un vienu no nierēm: 15-20 tūkstošus eiro. Liene atbild, ka vairākus gadus strādā Norvēģijā, tāpēc šāda summa viņai ir pa kabatai un neizbrīna, tieši pretēji - ilgi nedomājot, viņa piekrīt lielākajam no nosauktajiem skaitļiem.
Tālākajās vēstulēs Monta atklāj, ka ir precējusies, mācās un dzīvo ārpus Rīgas. Solis ir nopietns, tāpēc jaunā sieviete vairākkārt piekodina, ka vēlas, lai operāciju veiktu labi ārsti, nevis pagrīdes censoņi, un taujā, vai procedūra paredzēta Latvijā. Liene mierina, ka viss būs kārtībā, mamma guļ Gaiļezera slimnīcā un ārsti tur ir labi - galvenais neteikt, ka lietā iesaistīta nauda. Pēc šīs vēstules sarakste draud pārtrūkt, jo, interneta meklētājā ierakstot tikai pāris vārdu, ir viegli noskaidrot, ka vienīgā vieta, kur Latvijā veic transplantāciju, ir Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS). Taču tādi sīkumi Montu neinteresē, tā vietā viņa mierina Lieni: "Vēlu Jums veiksmi ar mammīti, sakiet, lai viņa turas, ir kāds cilvēciņš, kurš ir gatavs jums palīdzēt, lai tur visus spēkus. Man Dievs devis trīs nieres, un esmu ar mieru vienu pārdot kādam labam cilvēciņam." Pēc divu nedēļu sarakstes abas sievietes sarunā tikšanos, kurā izrunāt nianses un tad nodot analīzes.
Pāris dienu vēlāk piesakās vēl viens pārdevējs. Agris neizplūst garās sarunās un nekavējoties taujā pēc cenas. Liene nosauc tādu pašu summu kā sarunās ar Montu. Vīrietis ir ļoti lakonisks, atbildē uz jautājumu par to, vai nosauktie cipari apmierina, viņš vienkārši atsūta savu telefona numuru. Pēc pāris īsiem signāliem atskan zema vīrieša balss, kas apstiprina, ka niere joprojām pārdošanā. Agris ir satraukts, atbild tikai ar pāris vārdiem un ietur ilgas pauzes. Lienei izdodas noskaidrot, ka puisis uzturas ārpus Rīgas un ir divdesmit gadu vecs. Abi vienojas par konkrētu dienu, kurā tikties un vēlāk kopīgi doties uz analīzēm.
Kamēr Liene sarunājas ar abiem jauniešiem, atbildi atsūta trešais pretendents Edgars, kurš ir mierā ar krietni mazāku summu - sešiem tūkstošiem eiro, taču vīrietis šobrīd atrodas ārzemēs.
Nauda kāzām un biznesam
Pāris dienu pirms sarunātās tikšanās Montai un Agrim tiek lūgts atsūtīt pilnu vārdu, uzvārdu un personas kodu - lai var pierakstīt analīzēm. Neko neprasot, lūgums tiek izpildīts. Tad arī atklājas, ka Agris patiesībā nav nekāds Agris - puisis drošības nolūkos visu laiku parakstījies ar svešu vārdu, tomēr pēc pirmā aicinājuma atklāj savu identitāti.
Ar abiem par donoriem būt gatavajiem jauniešiem Liene sarunājusi tikšanos vienā no daudzajām Centrālās stacijas kafejnīcām, vienīgi ar nelielu pauzi vidū. Iezvanās telefons, iepriekš par Agri sauktais puisis ir ieradies. Gaišmatainais vīrietis nervozē un no piedāvājuma kaut ko pasūtīt atsakās: "Es taču pirms analīzēm neko nedrīkstu ne ēst, ne dzert, lasīju internetā." Liene aizbildinās, ka visu nakti nav gulējusi, un atvainojas par savu muļķību. Saruna nav ilga, izrādās, nauda vajadzīga kā starta kapitāls biznesam. Kāds tas būs, vēl nav izlemts. Puisis ir tikpat lakonisks kā telefonsarunā, tomēr izdodas noskaidrot, ka par darījumu zina arī sieva, kas mājās pieskata abu kopīgos bērnus. Bail par operāciju un tās sekām neesot, viņš saka, tomēr rokas un balss manāmi trīc. Pircēja un pārdevēja sarunu iztraucē Valsts policija, kura iepriekš informēta par eksperimenta norisi.
Juceklis likumdošanā
Eksperimentā iesaistītie policisti no komentāriem atturējās, bet Valsts policijas preses pārstāvis Toms Sadovskis Dienai pavēstīja, ka eksperimentā iesaistītās personas uzrakstījušas paskaidrojumu un šobrīd sākta pārbaude, kurā tiks noskaidrots, vai šajā gadījumā pārkāpts likums. Rezultāti būšot zināmi aptuveni divu nedēļu laikā.
Veselības ministrijā skaidro, ka krimināllikumā paredzētā atbildība iestājas vienīgi tad, ja notiek aktīvas darbības, kas saistītas ar reālu transplantācijas veikšanu - proti, nelikumīga orgāna izņemšana. Neskatoties uz to, ka likuma Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā 18. pantā minēts, ka "reklāma, kurā ar nolūku gūt finansiālu labumu vai līdzvērtīgu izdevīgumu tiek piedāvāti dzīva vai miruša cilvēka audi vai orgāni ir aizliegta", reāla atbildība par to nepienākas. Ir paredzēts aizliegums par reklāmu, bet sods nav noteikts.
Juriste Solvita Olsena pauž, ka šajā jautājumā Latvijā nav pietiekama regulējuma: "Likumdevējam, Saeimai, ir skaidri jānosaka konkrētas sankcijas. Tā ir cilvēktirdzniecība, un valstij ir jāparedz, kādas ir sekas, ja likums tiek pārkāpts. Citās valstīs, piemēram, Nīderlandē, skaidri pateikts, ka šāda reklāma ir aizliegta un, ja kāds to pārkāps, iestāsies kriminālatbildība - brīvības atņemšana vai naudas sods. Pie mums ir noteikts, ka reklāma šajā jautājumā nav atļauta, taču sankcijas nav paredzētas. Mums pat nav normāla transplantācijas likuma, bet tas ir nepieciešams. Ir tikai likums par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību, kurā, starp citu, runā arī par dzīvām personām. Tas ir absurds!"
Cilvēkam, kas pārdod savus orgānus, kriminālatbildība nav paredzēta. Tāda par nelikumīgi izņemtu orgānu gan iestājas ārstam - sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz septiņiem gadiem, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku līdz pieciem gadiem. Saskaņā ar Krimināllikumu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, var sodīt arī tos, kas organizē orgānu pārdošanu.
PSKUS Nieru transplantācijas nodaļas vadītājs Jānis Bicāns nav izbrīnīts par tik viegli atrodamiem orgānu tirgotājiem: "Ir ļoti daudzi nākuši te, uz nodaļu. Ja masu medijos parādās informācija, ka trūkst donoru orgānu, tūlīt parādās tie, kas grib pārdot. Mēs, protams, viņus sūtām prom. Ir arī tādi, kas ar savu piedāvājumu nāk vai zvana vairākkārt. Ja mēs dzirdētu, ka ir iesaistīta nauda, uzreiz atteiktos no operācijas. Taču negribu zvērēt, ka nekad nav bijušas kādas nieru pirkšanas - mēs nevaram pārbaudīt, kas tiek sarunāts ārpus slimnīcas sienām."
Visu žurnālistes Ineses Liepiņas rakstu Naudas dēļ vieglu roku gatavi šķirties no saviem orgāniem lasiet trešdienas, 17.februāra, laikrakstā Diena!
kapec ta?