Es ceru uz jūsu visu izpratni, ja šīs atmiņā paliekošās un tajā pašā laikā darbīgās valsts vizītes pirmās dienas vakarā atkāpšos no politikas un ekonomikas, un runāšu par tām dziļākajām saknēm, kas vieno Igauniju un Latviju. Šīs saknes ir kā vesela sakņu sistēma, kurā katra sakne atsevišķi ir trausla, taču kopā tām piemīt liels spēks.
Livonija, viens no mūsu reģiona senākajiem administratīvi teritoriālajiem veidojumiem, 800 gadus cieši savija Igauniju un Latviju. Arī manas vēsturiskās mājas gaisa līnijā atrodas tikai piecus kilometrus no Latvijas robežas – Mulgimā (Mulgimaa), vietā, kuras nosaukums ir cēlies no latviešu valodas. Šajā sētā, tāpat kā daudzās kaimiņu sētās, ekonomisko izaugsmi ienesa tieši Rīga, jo tā bija mūsu galvaspilsēta, uz kuru sūtījām savus linus, mūsu toreizējās bagātības avotu.
Esam saistīti tik cieši, ka Latvijas pirmais demokrātiskais valsts galva Jānis Čakste, kura kaps okupācijas gadu desmitos bija klusas un tajā pašā laikā redzamas pretošanās simbols, un uz kura es šodien šī izcilā latvieša piemiņai noliku vainagu, 1925.gadā sacīja: "Nav atsevišķas igauņu tautas, nav atsevišķas latviešu tautas, ir tikai viena vienota Igaunijas-Latvijas tauta". Es nevaru būt tik kategorisks, taču uzdrīkstos sacīt, ka igauņi caur lībiešiem ir radinieki ar latviešiem.
Mēs visi ragavas taisām vasarā un ratus labojam ziemā, mēs visi esam pragmatiski un diezgan čakli. Taču, kā jau radiniekiem ierasts, arī mums ir savas atšķirības. Vienu no tām ir aprakstījis Ziemeļlatvijā, Ipiķos jeb Lakstīgalu ciemā dzīvojušais igauņu tulkotājs Reins Seps, kurš mums ir pārlicis pasaules kultūrvēsturiskos darbus, no “Nībelungu dziesmas” līdz pat “Poētiskajai Edai”. Viņam pieder teikums: "Kad satiekam uz ceļa igauni, tad, pirms viņa skats satiekas ar mūsu, viņš paraugās uz zemi; savukārt latvietis, pretēji, pirms saskatīšanās ar mums vispirms paceļ skatu uz debesīm".
Cilvēki, līdzīgi un atšķirīgi, veido Igauniju un Latviju vienojošo sakņu sistēmu. Starp tiem ir gan kultūras ļaudis, gan politiķi, gan arī jūrnieki. To vidū ir arī vēlākais Igaunijas trimdas valdības vadītājs Teniss Kints (Tõnis Kints), kurš 1918.gada novembrī, kad studentu korporācija Vironia vienbalsīgi nolēma iestāties Igaunijas karaspēkā, mācījās Rīgas Politehniskajā institūtā. Brīvības cīņas nākamajā gadā Tenisu Kintsu atveda atpakaļ uz Rīgas pusi – ar Igaunijas bruņuvilcienu aizstāvēt Latvijas valsti. Viņam bija svarīga abu valstu brīvība. Runājot par mūsdienām, varam paskatīties sev apkārt un pamanīt, piemēram, pašreizējo Latvijas Aizsardzības ministrijas parlamentāro valsts sekretāru Veiko Spolīti un lībiešu kultūras veicinātāju Valtu Ernštreitu, kuri pirms 20 gadiem mācījās Tartu Universitātē. Viņi ir Latvijas patrioti, taču abi izprot Igauniju un prot igauņu valodu.
Tas, protams, atgādina arī to, ka kopš aizpagājušā gada mums ir kopīga tulkotāju balva, kas, cerams, atdzīvinās arī tulkošanu no vienas valodas otrā, un vēl vairāk satuvinās abas kultūras. Šobrīd tiek sastādīta arī aktualizēta igauņu-latviešu un latviešu-igauņu vārdnīca. Taču vēsturiski mūsu valodiski vienojošais posms ir arī lībiešu valoda, kura būtu plašāk jāapzinās un tās vēsture būtu rūpīgāk jāpēta.
Manas dāmas un kungi,
19. gadsimta sākumā Igaunijā savu dzejas stūrakmeni likušais Kristjans Jāks Petersons (Kristjan Jaak Peterson), Rīgā dzimušais un tur dzīvojušais jauneklis, ar kājām devās ceļā no Tartu uz Rīgu. 1925. gadā Igaunijas valsts vecākais Jiri Jāksons (Jüri Jaakson) savā pirmajā valsts vizītē uz Rīgu devās ar vilcienu. Arī es šodien Rīgas centrālajā stacijā ierados ar tiešo vilcienu no Tallinas. Brauciens starp divām galvaspilsētām nu ilga piecas ar pusi stundas, braucot ar parastu vilcienu, tas būtu bijis vēl trīs stundas garāks.
Risinājumu vajadzētu sniegt dzelzceļam Rail Baltic, kas caur Baltijas valstīm un Poliju savienos Helsinkus ar pārējo Eiropu - mūsu vissvarīgākajam sadarbības projektam, kuram ir piešķirts arī Eiropas Komisijas atbalsts. Tā kā mēs abas esam jūras tautas, tad esam pieraduši vērst skatu tālumos, domāt lielos mērogos un būt drošsirdīgi un radoši, atbildīgi attiecībā pret sevi un līdzcilvēkiem.
Tieši atbildība arī raksturo gan Igaunijas-Latvijas attiecības, kurās nav divpusēju problēmu, gan arī mūsu abu valstu darbību nesenajā ekonomikas krīzē. Šeit es izsaku atzinību Latvijas pēdējām valdībām un, protams, Latvijas tautai par daudzo smago lēmumu izpratni.
Līdz šai dienai ir aktuāls 1919.gada oktobrī laikrakstā “Brihwà Seme” publicētais sveiciens Rīgā iebraukušajiem Igaunijas bruņuvilcieniem: “Pabalstot mūs – Jūs pabalstīsiet sevi”. Igaunija ir droša Latvijas atbalstītāja ceļā uz eiro zonu, un esam gatavi dalīties savā pieredzē par to, kas bija nepieciešams, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus bez nosacījumiem. Mēs ticam Latvijai, jo Latvija mums ir svarīga. Mēs esam viens otram svarīgi tirdzniecības partneri un investori. Vēl vairāk – Igaunija un Latvija ir savstarpējas ekonomikas lielvalstis.
Tagad mūsu ierēdņi un ministri vairāk satiekas Briselē, ne Rīgā vai Tallinā. No vienas puses, tas šķiet saprātīgi un diviem Eiropas Savienības partneriem patiešām pareizi. Taču es iedrošinu mūsu dažādo ministriju ierēdņus biežāk tikties tieši Rīgā un Tallinā, vai kāpēc gan ne Valgā-Valkā. Finanšu ministrijas un centrālās bankas mums ir labs piemērs, kādus labumus var nest sadarbība, kas veikta kopīgās interesēs – īpašās interesēs, ja vēlaties.
Pievienosim šeit Baltijas-Ziemeļu dimensiju un Eiropā ieraudzīsim teritoriju, kur cilvēkiem ir laba dzīve, un kas ar pilnām tiesībām varētu būt ietekmīga, veiksmīga, caurspīdīga, inovatīva, pilsoņu sabiedrību atbalstoša un droša vieta. Tā pēdējā, drošība, nozīmē arī to, ka mums jābūt gudriem un atbildīgiem, veidojot savas valsts aizsardzību.
Prezident Bērziņ un Seisumas kundze,
Es pateicos Jums par ielūgumu ierasties Rīgā, kas kā Livonijas galvaspilsēta ir ietekmējusi pusi no Igaunijas saimnieciskās un garīgās dzīves. Rīgā, kurā kā pēdējais pirmsokupācijas Igaunijas vēstnieks strādāja mans veconkulis Hanss Rebane (Hans Rebane). Rīgā, kur mūsdienās Igaunijai un man pašam personīgi ir daudz draugu un labu paziņu.
Taču tagad es paceļu glāzi par visu, kas apvieno Igauniju un Latviju, kas apvieno mūs visus. Lai dzīvo Latvija!