Pirmklasnieces Katrīnas mamma Jana Krūmiņa no savas pieredzes zina teikt – Latvijā iekļaujošās izglītības princips nestrādā. Viņas stāstu Diena publicējusi jau iepriekš. Atrast izglītības iestādi, kurā varēs mācīties viņas meita ar kustību traucējumiem, izrādījās sarežģīti, jo Krūmiņa bija pārliecināta, ka Katrīnai jāmācās parastajā, nevis specializētajā skolā. Viņa saskārās ar nevēlēšanos meiteni uzņemt, lai gan likums nosaka – vispārizglītojošajās skolās jāuzņem arī bērni ar invaliditāti. Rīgas domē viņai ieteica meitu vest uz internātskolu un nodot valsts aprūpē. Vēlāk māmiņai norādīja, ka meitene var iet skolā bērniem ar garīgu atpalicību, lai gan Krūmiņas meitai tā nebūtu piemērota. Katrīna ir tāds pats bērns kā citi, tikai ar grūtībām pārvietoties. Lai gan galu galā ar neatlaidību savu izdevās panākt, Krūmiņa jautā: "Vai vecākam tiešām tam jāiet cauri?"
Tomēr Katrīnas stāsta laimīgās beigas nenozīmē, ka cilvēkiem ar invaliditāti ceļš ir atvērts. Līdzīgi gadījumi joprojām notiek, stāsta Krūmiņa, kura vada Latvijas Spina bifīda un hidrocefālijas biedrību vecākiem.
"Viss sākas no sākumskolas izglītības. Speciālajās skolās nereti ir zemāks izglītības līmenis un nav savstarpējās konkurences," apstiprina Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons pārstāve Irina Parhomenko. Viņasprāt, Latvijā ir pārāk daudz speciālo izglītības iestāžu, kas no ārpasaules izolē jauniešus ar īpašām vajadzībām: "Viņi nemācās kopā ar pārējiem bērniem. Ierindas skolā viņi iegūtu draugus bez invaliditātes, vairāk iespēju, paplašinātu redzesloku, bet tagad šie cilvēki tiek izstumti no sabiedrības." Tāpat uzskata arī Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento valdes priekšsēdētāja Gunta Anča – 61 specializētā skola tik mazai valstij kā Latvija ir par daudz. Viņa arī norāda uz problēmas otru pusi – pārējā sabiedrība neiepazīstas ar cilvēkiem ar invaliditāti, un tā veidojas maldīgi priekšstati par to, ko šie cilvēki var vai nevar izdarīt. "Mēs viņus vienkārši esam nolikuši tālu projām, paslēpuši, un tā problēmas arī rodas. Kamēr nebūs iekļaujošas skolas, mēs, visticamāk, nevaram runāt par iekļaujošu sabiedrību," viņa spriež.
Lai gan iekļaujošās izglītības modelis ir pievilcīgs, Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) vadītāja Ilona Jurševska atgādina, ka invaliditātes pakāpes ir dažādas un ne visus jauniešus iespējams integrēt, tāpēc specializētās skolas atsevišķos gadījumos ir nepieciešamas. Taču bieži šo skolu absolventi ir pakļauti grūtībām celt izglītības līmeni.
Jurševska un Anča stāsta par Pēteri, kurš absolvējis Raiskuma internātpamatskolu un nu nevar turpināt mācības. "Puisim ir bērnu cerebrālā trieka, taču viņam ir ļoti laba galva, un viņš, piemēram, nākotnē būtu ļoti labs SIVA koledžas students. Taču ir problēma – viņš Raiskumā ir pabeidzis deviņas klases, un faktiski daudziem bērniem ar īpašām vajadzībām tas arī ir punkts izglītībai. Mēs valstī nepiedāvājam vidējo izglītību personām ar invaliditāti. Ir pāris vietu Rīgā, kur tas iespējams, taču tad tas ir smags darbs uz vecāku pleciem izvadāt un nodrošināt dzīvošanu, ja nav internāta," paskaidro Jurševska un piemetina, ka tas ir liels caurums izglītības sistēmā, kas ar steigu būtu jālabo.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 19.janvāra, numurā! Rakstu sērijas turpinājumu par izaicinājumiem, mēģinot cilvēkus ar invaliditāti iesaistīt darba tirgū, laikrakstā Diena varēs lasīt nākamnedēļ.
UU
Pravietisnejaukais
fakti