Kāda varētu būt tava ikdiena, ja tevi uzņems akadēmijā?
Notiks dažādas apmācību nometnes. Sākumā braukšu uz Ādažiem, kur mani fiziski un psiholoģiski ļoti rupji trenēs. Pēc tam sāksies visādi sarežģīti priekšmeti, piemēram, inženierķīmija. Būs arī viss kaut kas saistīts ar mašīnām, no kā es, protams, maz ko saprotu, bet ceru, ka visu to apgūšu. Man kā kājniekam būs arī pārgājieni, piemēram, tevi iemet mežā, un trīs dienas tur jāizdzīvo.
Cik gadu tev būs jāmācās?
Četri gadi akadēmijā, tad pieci gadi jādienē armijā.
Un kā tu iedomājies savu ikdienu dienējot?
Tas var būt ļoti dažādi. Tu vari strādāt bāzē, braukt izbraukumos. Piemēram, manas draudzenes puisis, kurš dienē, ir bijis Afganistāna. Bet nevar droši pateikt, ka pēc četriem gadiem tu brauksi karot.
Bet tu būtu gatava to darīt?
Ja mani fiziski un morāli sagatavotu, es būtu gatava. Būtu grūti, ļoti, bet es to varētu.
Kāpēc tu izvēlējies kaut ko tādu mācīties?
Jau pirms diviem gadiem mediju un filmu iespaidā man sagribējās tādu action (strauja darbība, aktivitāte - no angļu val.). Vispirms gribēju iestāties Policijas akadēmijā, bet to aizvēra. Tad divas dienas pēc 12. klases izlaiduma mans tētis internetā meklēja augstskolas un atrada Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Viņš teica, ka, pirmkārt, studijas tur ir par brīvu. Viņš arī zināja, ka tas būs atbilstoši manam raksturam, jo man patīk reizēm būt šausmīgi stingrai un bieži manī pavīd arī puiciskā puse. Pasēdēju internetā stundas četras, saliku plusus un mīnus un izdomāju, ka man tas varētu patikt.
Kādi bija plusi?
Studijas ir par brīvu. Tu iegūsti augstāko izglītību un pakāpi uzreiz. Tev vēl maksā 350 latu stipendiju mēnesī, jo tu skaities armijas rezervē. Vēl tas ir tepat Latvijā un nav jābrauc uz ārzemēm. Kaut gan es biju gatava to darīt, vairāk gan kriminālistikas virzienā. Arī no patriotiskās puses es būšu valstij lietderīga.
Mīnusi?
Tas, ka tu esi prom uz veseliem deviņiem gadiem. Protams, risks ir liels. Grūtības pakāpe ir milzīga emocionāli un fiziski. Tā ir cīņa pašam ar sevi. Tur tikt ir ļoti grūti, piemēram, gaisa spēkos ir tikai 10 vietu. Tur nav kā parastā augstskolā, kad tiec maksas vai budžeta vietā. Tu vai nu tiec, vai netiec.
Un cik vietu ir sauszemes kājniekos?
25, tur ir visvairāk.
Tas, ka ir visvairāk vietu, arī bija izšķiroši?
Tas bija viens no punktiem, jo tur ir lielāka iespēja tikt.
Nacionālā akadēmija bija vairāk tēta ierosinājums?
Ideja, ka vēlos kaut ko uz policijas un militāro pusi, bija mana, bet viņš atrada veidu, kur visu to entuziasmu ielikt.
Ar ko viņš pats nodarbojas?
Viņam ir sava celtniecības firma. Tētis gribēja, lai esmu farmaceite. Varbūt tāpēc, ka viņa mamma ir ķīmijas skolotāja. Vislabākā motivācija no viņa bija tā, ka es izgudrošot zāles pret AIDS un kļūšu pasaules slavena. Kaut kādas fantāzijas! Protams, bija strīdi. Un bija pat tā, ka viņš teica: vai nu tu iesi tur, vai es par studijām tev nemaksāšu. Tad es pretī metu, ka ņemšu kredītu.
Ar ko nodarbojas tava mamma? Vai viņa ir kaut kā saistīta ar šim lietām?
Absolūti nav saistīta. Viņa dzīvo pa mierīgo - ir veikala direktore.
Ko viņa saka par tavu izvēli?
Kad viņa pirmo reizi to izdzirdēja, sāka ļoti lamāties. Bet tad viņa visu apdomāja un nedaudz nomierinājās. Beigās pat pajokoja, ka, ja es tur iestāšos, tad nevajadzēs maksāt par manām studijām un viņa varēs aizbraukt ceļojumā. Jā, viņa jokojas, bet es jūtu, ka līdz galam neatbalsta. Viņai ir mātišķās bailes, ka kaut kas notiks ar bērnu.
Vai tās bija kaut kādas konkrētas filmas, pēc kuru noskatīšanās tu gribēji mācīties kriminālistiku?
Bija daži seriāli. Man nebija tā, ka gribu līdzināties kādam personāžam, bet likās interesanti, kā notiek izmeklēšana, kā uzzina visus iemeslus - kas, kāpēc un kā.
Tev liekas, ka dzīvē darbs ir tāds kā seriālos?
Nē. Vienmēr nav laimīgas beigas. Nav! Filmās vienmēr arī rāda, ka izmeklētājiem ir savs dzīvoklis un pilnīgi viss, bet īstenībā tas darbs nav labi atalgots.
Vai esi mēģinājusi saprast, cik varētu pelnīt, dienējot armijā?
Skatījos tikai stipendiju pagaidām. Es jau izdomāju, ja iestāšos akadēmijā, tad izvākšos no vecāku mājām. Tas arī man bija pamudinājums sākt savu dzīvi. Pie velna!
Tur ir iespēja dzīvot kopmītnēs, vai arī gribi īrēt savu dzīvokli?
Ir iespēja dzīvot kopmītnēs, bet es gribētu īrēt savu dzīvokli. Neesmu vēl noskaidrojusi, vai dzīvošana kopmītnēs ir obligāta. Man tomēr gribas savu. Kopmītnēs tas nav īsti tavs.
Bet vai tu rēķinies ar to, ka pēc akadēmijas tevi var aizsūtīt dienēt uz vietu, kur arī būs jādzīvo barā?
Jā, bet man vismaz būs kur atgriezties. Tur dzīvot barā jau vajadzēs. Mani vecmamma jau biedēja un teica, ka man tur gan nokārtoties, gan mazgāties vajadzēs kopā ar vīriešiem. Es to apdomāju vairākas reizes, nav jau tas pārāk jauki, bet ko darīt?
Tu apzinies, ka dzīvē nebūs kā filmās un tev būs jādzīvo barā, bet vai esi kaut kādā veidā mēģinājusi redzēt šo ikdienu klātienē? Piemēram, piedalījusies ēnu dienās.
Ēnu dienās neesmu bijusi, un nekāda prakse saistībā ar militāro arī nav bijusi, kaut gan psihologs (medicīnas pārbaudē) jautāja to pašu. Vienīgais ar draugiem esam gājuši pārgājienos, kad tev patiešām ir jāizdzīvo ar to, kas ir līdzi vai ko tu atrodi.
Cik sen tu sāki domāt par to, ko studēt?
Tas bija pēc 9. klases, kad pārvācos uz Rīgu. Es negribēju mācīties parastā vidusskolā. Iepriekš biju pabeigusi mākslas skolu un nebiju vēl aizdomājusies līdz militārajai pusei, tāpēc gribēju iet uz Dizaina un mākslas vidusskolu. Bet vecāki to kategoriski atteica, jo dizaineru ir daudz un es protu tikai zīmēt, bet šūt ne. Beigās, kad bija iestāšanās dizaineros, mani aizveda ceļojumā uz Bulgāriju. (Smejas.) Bet tā bija sakritība.
Tu teici, ka fiziski akadēmijai gatavojies jau divus gadus. Ko tieši tu darīji?
Skolā stundās es vairs nesportoju kopā ar meitenēm, bet jau ar puišiem. Man bija arī ļoti labas attiecības ar sporta skolotāju, tāpēc citreiz viņa man ļāva visu stundu vienkārši skriet krosiņu. Ikdienā centos arī skriet, kad vien bija laiks.
Vai daudzi no bijušajiem klasesbiedriem ir kaut kur iestājušies un izdarījuši pārliecinātu izvēli kā tu?
Viens mans klasesbiedrs iestājās tieši turpat, kur es, tikai Anglijā. Jo viņš ir anglis, kas no bērnības dzīvojis Latvijā. Viņš uz to tiecās - staigāja uz zāli, sportoja. Viņš nosvērti zināja, uz ko iet, un viņu uzņēma. Ir, protams, klasesbiedri, kas nezina, ko grib, un nav nekur iestājušies. Daži mani draugi, kas pagājušogad absolvēja skolu, gāja tur, kur bija budžets, bet pēc gada viņi pameta studijas, jo saprata, ka nepatīk. Protams, budžets ir viena no prioritātēm, bet ir jāskatās, vai tam ir vērts tērēt laiku un galvu.
Skolotāji arī kaut kādā ziņā to var ietekmēt?
O, jā! Manai klases audzinātājai bija paziņas no militārās jomas. Kad uzzināja, ka šis angļu klasesbiedrs grib iet šajā virzienā, viņa to atbalstīja - viņš taču ir zēns, viņš varēs, jo ir stiprs. Kad uzzināja, ka es to gribu, tad viņa kategoriski pateica - es tev neļaušu, jo zinu, ka meitenes tas sabojā un padara vīrišķīgas.