Patiešām – labu izglītību, prasmi ātri mācīties un strādāt komandā var arī izmantot, lai gūtu labumu vienīgi sev vai pat, lai kaitētu citiem. Nepieciešmas, lai minētās prasmes papildinātu tikumi, godprātība un savas cilvēciskās misijas apziņa.
Vai ar jaunu izglītotu deputātu ienākšanu Saeimā pietiks, lai mainītos politiskā kultūra Latvijā? Pagaidām izskatās, ka nē! Izglītotība ir nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums būtiskām pozitīvām izmaiņām. Sešu jauno deputātu rīcība – "uzmetot" savu partiju (ZRP) jau pirmajā jaunās Saeimas darba dienā – vedina meklēt dziļākus stratēģiskos risinājumus sabiedrības cīņā par tiesiskumu. Solījumu nepildīšanu var vērot arī "vecajās" partijās (piemēram, Nila Ušakova divkosīgā nostāja referenduma jautājumā par krievu valodu kā otro valsts valodu). Kāpēc tas tā notiek?
Publiskajā vidē līdz šim dominējis viedoklis, ka morālie likumi ir mazāk svarīgi nekā ekonomika, tiesības un finanses. Šāds uzskats lielā mērā sakņojas liberālās sabiedrības pārliecībā, ka morālie principi nav universāli, bet gan relatīvi – atkarīgi no sabiedrības vajadzībām, kultūras īpatnībām, grupu interesēm utt. Līdz ar to uzticība, solījumu turēšana, patiesīgums daudziem kļuvis par novecojušu dogmu vai formālu politiskās retorikas sastāvdaļu. Iespējams tieši šāda attieksme jau 20 gadus kavē mūsu valsts attīstību. Solījuma pārkāpēji tiek nevis nosodīti, bet gan atalgoti ar vietām koalīcijā un popularitāti. Ja uzticamība nav galvenais kritērijs politiķu vērtējumā, tad it kā cēlu mērķu vārdā (kurus allaž var pēc vajadzības piemeklēt vai izdomāt) drīkst mainīt savu parijas piederību (tāpat kā mašīnu, ģimeni, dzimteni, savu dzimumu vai seksuālo orientāciju). Mainība it visā ir mūsdienu sabiedrībai raksturīga iezīme. Ja nav noturīgu, mazmainīgu ētisku vērtību, tad jebkura izvēle tiek vērtēta vien no pašreizējās situācijas izdevīguma viedokļa.
Lai teiktais neizklausītos tikai pēc kārtējās moralizēšanas, piedāvāju trīs konkrētus priekšlikumus politiskās kultūras uzlabošanai.
Pirmais. Kā panākt reālu atbildību no deputātiem un tautas kontroli pār tiem? Sabiedrības morālais nosodījums diemžēl ir pietiekami neefektīgs un, dažu masu mediju angažētības dēļ, varbūt pat neīstenojams. Risinājums ir tikai viens – deputātu atsaucamība! Taču ne jau no partiju puses. Jo, ņemot vērā partiju vājumu, ko atzīst pat tām pietuvināti politologi, nav garantijas, ka deputātu atsaukšanas iespēju neizmantos kādas partijas valdes "īstenais kodols" savās vai ārpus partijas pelēko "kardinālu" interesēs. Tiesības atsaukt deputātu var būt vienīgi vēlētājiem. Tas īstenojams komplektā ar Zatlera reformu partijas deklarēto ideju par vēlēšanu apgabalu skaita palielināšanu un vēlētāju reģistru. Konkrētā vēlēšanu apgabala vēlētājiem ir tiesības, savācot pietiekami daudz parakstu, rosināt balsojumu šajā apgabalā par uzticību zaudējušā deputāta atsaukšanu. Protams, minētais priekšlikums ir juridiski jānoslīpē, lai šo iespēju nevarētu pārvērst par izrēķināšanos ar politiskajiem oponentiem. Jānosaka, ka pēc deputāta atsaukšanas, Saeimā iekļūst nākamais no tās pašas partijas saraksta.
Otrais. Konkrēto 6 politiķu, kuri pameta ZRP, motivācija, lai nu paliek uz viņu sirdsapziņas. Skaidrs, ir viens, ka iekšpartejiskā cīņā par savu taisnību demokrātiskie līdzekļi (biedru informēšana, parakstu vākšana pilnsapulces sasaukšanai utt.) netika pat izmēģināti. Tomēr, no otras puses, ne vienu reizi vien atklājies, ka vairākās partijās (varbūt pat visās!) lēmumi tiek pieņemti šaurā cilvēku lokā. Objektīvi izvērtējot – nevar 7–14 valdes locekļi kompetenti vadīt vairāku tūkstošu cilvēku organizāciju vieni paši. Risinājums – partiju uzbūvē jāatgriežas pie domes institūcijas dominējošās lomas. Diskutējama būtu varas un pienākumu sadale starp partijas valdi un partijas domi.
Trešais. Acīmredzot ar vēsu iecietību un formālu saukli par saliedētību ir par maz, lai vienotu sabiedrību. Īpaši saliedētas taču ir arī kriminālās bandas! Nepieciešama dziļāku morālu un kultūrvēsturisku vērtību iekļaušana tieši centriski orientētu partiju programmās, jo tās ir aicinātas kalpot par stabilizējošu kodolu sabiedrībā – pārmaiņu vējos un visnotaļ nepieciešamajās reformās. Turklāt iecietībai ir robežas. Dažos gadījumos ir jāizrāda arī neiecietība: pret meliem, solījumu nepildīšanu, nodokļu nemaksāšanu, zagļiem, blēžiem un shēmotājiem. Principu – "es nezinu kā ir pareizi, bet iecietīgi un politkorekti paciešu citu, lai viņš nevērstos pret mani" – ir jāmaina pret citu attieksmi: "es cienu un mīlu ikvienu cilvēku! Es piedodu kļūdas, jo kļūdīties ir cilvēciski, bet es mēģinu sadarboties – meklējot kopīgo labumu visiem". Galējā individuālisma vai etnocentrisma vietā jāliek dialogs ar mērķi atjaunot un respektēt cilvēka neatkārtojamo cieņu, dzīvības vērtību, sirdsapziņas brīvību un klasiskās cilvēciskās identitātes: piederību pie ģimenes, savas tautas, valsts un visas cilvēces.
Tradicionālo ģimenes institūtu, kurš vienīgais spēj nodrošināt normālu demogrāfisko izaugsmi, nedrīkst pielīdzināt nekādiem citiem kopdzīves modeļiem, ja pat tie objektīvi pastāv sabiedrībā. Valstij jāatbalsta tās cilvēku attiecības, kas sekmē auglību un harmonisku bērna audzināšanu tam visdabiskākajā vidē – ģimenē. Taču piederība tai vai citai tautībai, reliģijai vai seksuālajai orientācijai nedrīkst kļūt par iemeslu diskriminācijai. Tiesiskuma pamatā jāliek taisnīgums. Politisko kultūru var atjaunot ar konsekventu morālo likumu ievērošanu un atbildības pieprasīšanu no valdības un deputātiem, ar aktīvu iesaistīšanos politikā, drosmīgi izsakot savu viedokli un piedāvājot praktiskus problēmu risinājumus.