"Visu laiku notiek mēģinājumi mūs iesaistīt kaut kādās politiskās norisēs. Ja nevar tieši iesaistīt, mēģina piesaistīt - kaut ko paziņojot, izdarot minējumus. Tā ir ikdiena. Bet reāli prokuratūrā politikas nav," apgalvo Kalnmeiers.
Viņš atzīst, ka šādas runas nav patīkamas, lai arī pie tām jau pierasts. "Tiklīdz valstī ir kāds skaļāks notikums, un mums tā sakarā kaut kas jāpārbauda, vienmēr sākas runas par politisko piederību."
Tas jādzird arī par pašu Kalnmeieru. "Daudzi cilvēki ir sašutuši, jo es diezgan skarbi pateicu, ka man vienalga, pie kuras partijas mani pieskaita. Kopš esmu ģenerālprokurors, mani pieskaitījuši zaļajiem zemniekiem, esmu bijis nokrāsots oranžs, tagad mani krāso kā "Vienotības" piekritēju. Kurš no tā gūst kādu labumu, tas to tā arī pagriež. Neesmu gan manījis, ka kāds varētu iesniegt kaut vienu reālu argumentu - kāpēc gan man būtu jābūt pie kādas partijas?"
Komentējot Valsts prezidenta Valda Zatlera motivāciju atlaist Saeimu, kā vienu no argumentiem minot Jāņa Maizīša nepārvēlēšanu ģenerālprokurora amatā, Kalnmeiers noliedz, ka viņam kā Maizīša vietā ievēlētam cilvēkam būtu konflikts ar valsts vadītāju.
"Domāju, ka šajā situācijā vienkārši veidojās uzkrājums. Likumā noteikts, ka ģenerālprokurora pienākums ir informēt Saeimu, valdību un Valsts prezidentu par aktuāliem notikumiem. Domāju, ka šī, bez šaubām, ne visai pozitīvā informācija sablīvējas - krājas, krājas, krājas un beidzot sasniedz kritisko masu. Tomēr nedomāju, ka tikšanās ar mani bija pēdējais piliens prezidenta pacietības kausā. Domāju, ka lēmums bija pieņemts jau pirms šīs sarunas un no manis prezidents gribēja tikai uzzināt, kas noticis - kas īsti bijis ar tām kratīšanām," situāciju vērtē ģenerālprokurors.