Agrāk ziemas saulgrieži latviešiem bija prieka un līksmības laiks, kad tika svinēta gaismas uzvara pār tumsu, jo pēc gada garākās nakts saule atkal griežas uz pavasara pusi.
Ziemassvētki ir seni zemkopju ieražu svētki, kas svinēti, sākot ar 20.decembri, trīs dieniņas, trīs naksniņas, citviet pat nedēļu. No saules, gaismas labvēlības ir atkarīga visa nākamā gada raža.
Līdzās Ziemassvētku nosaukumam dažviet sastopams arī cits, kas attiecināms uz pirmo svētku vakaru un nakti, proti, Bluķa vakars, ķūķu ķoču, kūķu, ķūcu vakars. Nosaukums "Bluķa vakars" atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu, bet "ķūķu vakars" - par tikpat senu rituālu Ziemassvētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. Taču dainās vairs tikpat kā nav saglabājušies šie senie nosaukumi, tās min vairs tikai Ziemassvētkus.
Iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām un pēdējās - sadedzināja. Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi - ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.
Svētkiem gatavojas savlaicīgi: sakopj sētu, izpušķo istabu dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām, dzijas. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bija puzuri - pakarami rotājumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes - kartupelī sadurti salmi vai niedres.
Ziemassvētki latviešiem bija gada bagātākie svētki, kad galdā celt visu, kas rudenī izaudzēts. Ziemassvētku naktī galdā noteikti jāliek maize, lai tās nākamgad nepietrūktu. Tradicionāli Ziemassvētku ēdieni ir pupas un zirņi. Senie latvieši par galveno Ziemassvētku ēdienu uzskatīja koču - no lobītiem miežu un kviešu graudiem vārītu biezputru, kuru gatavoja kopā ar cūkas galvas pusi, klāt pievienojot zirņus un pupas. Galdā tika likts arī cūkas šņukurs, putraimdesa, pīrāgi un alus.
Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm bija arī budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana. Tie bija masku gājieni, kuros kaimiņi staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami un spēlēdami ne tikai mūzikas instrumentus, bet arī klaudzinādami dažādus sadzīves priekšmetus - pannas, katlus, veļasdēļus, govju zvanus. Ciemos atnākušie ķekatnieki noteikti bija jālaiž istabā, jo citādi apciemotajam namam nebūtu svētības, veselības un auglības.
Ziemassvētkos dziedāja dziesmas, gāja rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām folkloras pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza - tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris Ziemassvētkos.
Ziemassvētku vakarā izplatīta bija arī nākotnes zīlēšana.
Lai nodrošinātu labu ražu, senie latvieši Ziemassvētku naktī skaitījuši zvaigznes.
Ja grib, lai bites labi padodas, Ziemassvētku naktī jāiet aitas cirpt svešā kūtī. Turklāt cirpt vajagot tikai no aitu krustiem un pieres, bet nocirptā vilna jāliek stropa dibenā.
Pie labas ābolu ražas tikt ir vēl vieglāk - Ziemassvētku vakarā jāsit ābeles ar biksēm vai arī ābelē slepus jāpakar saimnieka bikses, kuras viņš novilcis pirtī.
Lai būtu daudz naudas, Ziemassvētku vakarā melns kaķis jāapnes ap baznīcu.
Var pamēģināt arī iegūt "neizdodamo latu", kuru nekad nevar iztērēt, jo tas atgriežas saimnieka kabatā. Lai pie tāda naudas gabala tiktu, Ziemassvētku naktī, ejot uz baznīcu, jāpaliek zem kreisās kājas zeķes nauda. Kad mācītājs skaita tēvreizi, tā jāskaita līdzi, bet otrādi - ačgārni - un beigās nav brīv teikt "āmen".
Ziemassvētku rītā jāceļas agri, tad visu gadu neaizgulēsies. Turklāt Ziemassvētku rītā kādam jāpacenšas labi agri iziet no mājām, pirms nav ienācis kāds svešs, kurš var atnest nelaimi mājās.
Ziemassvētku vakarā jāskrien basām kājām trīsreiz mājai apkārt, lai nesāp zobi.
Ziemassvētkos arī jāpasteidzas izzīlēt nākamo precinieku, jo pēc Zvaigznes dienas (6.janvāra) senās latvietes preciniekus vairs nemēdza zīlēt.
Ziemassvētku vakarā meitas metušas eglītē vainadziņu. Ja mestais vainadziņš palicis eglītē, tad meita žigli izprecēta. Cik reižu vainadziņš nokritis zemē, tik gadu vēl jāgaida.
Ziemassvētku vakarā meitām jābaro suns un tad jālaiž laukā. Uz kuru pusi suns skries, uz to pusi meitu aizvedīs tautās. Ja pašai sava suņa nav, Ziemassvētku naktī var iziet ārā un paklausīties, kurā pusē suņi rej, no turienes tad arī precinieks gaidāms.
Ziemassvētku vakarā meitas nesušas malku. Ja pagales pa pāram, tad būs kāzas.
Eksotikas cienītājas laukos var izmantot citu metodi - meita uzsēžas uz krāsns kruķa un jāj uz cūku kūti. Cik cūkas sāk bailēs kviekt, tik gadi būs jāgaida precinieks. Ja ierukšķas tikai kuilis, precinieks būs klāt jau nākamgad.
Meitas Ziemassvētku vakarā var arī mest kurpi pār plecu, ja nokritīs ar purngalu uz durvju pusi, būs precinieks.
Bet neba meitas vien centās nosapņot vai izzīlēt nākamo precinieku. Kurš puisis grib savu nākamo līgavu redzēt, tam Ziemassvētku naktī jākāpj uz istabas augšas un jāstāv aiz skursteņa - tad līgava parādīsies.
Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm ir budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana. Ķekatās ir lekts ne tikai Ziemassvētkos, bet jau no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem.
Ziemassvētku vakarā jāēd deviņas reizes, tad nākamais gads būs bagāts, vēsta tautas ticējumi, kas apkopoti grāmatā "Latviešu gadskārtu ieražas".
Pēc laika apstākļiem Ziemassvētkos prognozēja kāds laiks un raža būs nākamajā gadā. Latviešu tautas ticējumi vēsta, ja Ziemassvētki melni, tad Lieldienas būs baltas. Ja ap Ziemassvētkiem auksts laiks, tad vasarā būs karsts. Kad priekš Ziemassvētkiem ir daudz sniega saputināts, tad būs bagāta raža. Ja ap ziemassvētkiem ceļi melni, tad būšot labi gadi. Lieli vēji ziemas svētku naktī vēsta sērgas un bada gadus. Vējaini Ziemassvētki sola daudz koku augļu. Ja Ziemassvētku un Jaungada vakarā nav zvaigžņu pie debesīm, tad nebūs to gadu augļu.