Dienas aptaujātie eksperti uzsver, ka nevienlīdzības mazināšana ir ilgtermiņa pasākumu komplekss. Īstermiņā plaisu starp bagātajiem un nabagajiem var censties mazināt ar nodokļu un pabalstu palīdzību, taču tas nerisina problēmas dziļākos cēloņus - lielas iedzīvotāju daļas zemo konkurētspēju un pārāk lielu mazkvalificēto, tātad likumsakarīgi arī zemu apmaksāto darbvietu īpatsvaru mūsu ekonomikā. Tādējādi galvenie pasākumi nevienlīdzības novēršanai ir reformas izglītībā, nodrošinot, ka ikvienam pieejama kvalitatīva un konkurētspējīga izglītība, kā arī investīcijas zinātnē un inovācijās, lai radītu produktus ar augstu pievienoto vērtību, celtu darba ražīgumu un līdz ar to palielinātu augsti atalgotu darbvietu īpatsvaru.
Runājot par cēloņiem tam, ka Latvijā ir viena no nevienlīdzīgākajām sabiedrībām ES, finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) atbildi mudina meklēt pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad notika pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, un visai neveiksmīgajā privatizācijas procesā. Proti, pāreja uz tirgus ekonomiku, pēc finanšu ministra teiktā, notika visai nekontrolēti, tāpat kā privatizācijas process, kas bija pārāk sasteigts un necaurskatāms. Savukārt Pasaules Banka atzinusi, ka bija kļūda veikt privatizāciju pirms adekvāta tiesiskā regulējuma izstrādes un likuma varas iedibināšanas. Tā laika politiķi publiski arī atzinuši, ka ļaut valsts uzņēmumus privatizēt par sertifikātiem bija nopietna kļūda. Visu šo procesu rezultātā radās izteikti polarizēta un nevienlīdzīga sabiedrība.
To, kāpēc Latvijā nevienlīdzība divdesmit gados nav gājusi mazumā, bet tikai pieaugusi, Vilks skaidro ar to, ka nevienlīdzības mazināšana nav bijusi politiķu prioritāte un nav veikti pārdomāti pasākumi problēmas risināšanai.
Bijusī labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) kā vienu no galvenajiem nevienlīdzības cēloņiem min izglītības sistēmas vājumu, proti, kvalitatīvas un konkurētspējīgas izglītības slikto pieejamību, tas nozīmē, ka daudziem strādājošajiem ir minimālas profesionālās prasmes un konkurētspēja. Politiķe uzsver, ka netaisnīgums ielikts arī nodokļu sistēmā - proti, ar pārāk zemiem nodokļiem tiek aplikta bagātība un luksuss. "Esmu pārliecināta - lai veidotu vienlīdzīgu sabiedrību, ienākumi no kapitāla ir jāapliek ar tādu pašu nodokļu likmi kā ienākumi no darba," uzskata Viņķele. Jāatceras, ka tieši par to nesen aicināja diskutēt arī finanšu ministrs, kurš tūdaļ izpelnījās asu sabiedrības un paša partijas līderes, Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas pretreakciju.
Viņķele arī uzsver, ka nevienlīdzību nekādā veidā nemazina universālie pabalsti, kas tiek piešķirti visiem iedzīvotājiem, nevērtējot to maksātspēju; spilgts piemērs ir universālais ģimenes valsts pabalsts, kas tiek piešķirts arī miljonāriem.
Lai īstermiņā mazinātu nevienlīdzību un padarītu šo problēmu mazāk asu, galvenie valsts rīcībā esošie instrumenti ir nodokļu pārdale un pabalstu sistēmas sakārtošana. Eksperti ir vienisprātis - lai palīdzētu trūcīgākajiem, daudz būtiskāka par iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes mazināšanu, kas galveno labumu dod vairāk pelnošajai sabiedrības daļai, ir neapliekamā minimuma un atvieglojumu par apgādājamiem paaugstināšana.
Plašāk lasiet Rūtas Kesneres rakstā Latvija - nevienlīdzības līdere Eiropā pirmdienas, 16.jūnija, laikraksta Diena 8.-9.lpp.!