Lietuvas piemērs: Ar zinātnes ielejām mēģina celt konkurētspēju

...institūtus neslēdz. Tas, ka 2008.gadā būtiski samazināja finansējumu un daudzi zinātnieki finansējuma trūkuma dēļ zinātni pameta vai aizbrauca uz ārvalstīm, ir taisnība. Taču arī institūtiem jāpalūkojas kritiski uz savu darbību un sasniegumiem. Ir Latvijā izcili pētniecības institūti. Un ir tādi, kuri piedāvā "rītdienas atklājumus", kas pasaulē ir ne tikai vakardiena, bet aizpērnais gads. Šobrīd notiek zinātnisko institūciju apvienošana. Ļoti līdzīgi, kā tas notika Lietuvā. Lielākā daļa zinātnisko institūciju (ZI) apvienošanos nevēlas. Jo vēl arvien daudzi vēlas darboties individuāli, nevis sadarboties un kļūt efektīvāki, saglabājot neatkarību, kas sniedz dažādas priekšrocības. Tās atspoguļojas dažādos veidos. Piemēram, universitāte par ERAF finansējumu iepērk iekārtas, ļaujot katras laboratorijas vadītājam noteikt, ko pirkt. Rezultāts - blakus aiz sienas 2 identiski, dārgi mikroskopi, kas katrs tiek noslogoti par 15-25%. Cits piemērs - viena institūcija iegādājas iekārtas un ļauj otrai izmantot par dārgu samaksu. Lietuvā atļauts izmantot VISIEM ZI, kuriem tas nepieciešams. Trešais piemērs - zinātniskās institūcijas vadītājs nosaka, kurš viņa vadītās institūcijas zinātnieks uz kādiem pasākumiem dosies. Pats brauc "tur, kur nav bijis" un "kur ir interesanti". Piemēram, Āfriku vai Latīņameriku, neskatoties uz to, ka joma ir pavisam neatbilstoša. Ierindas pētnieki brauc uz tiem pasākumiem, kuri vadītāju neinteresē. Ceturtais - uzņēmēji grib pasūtīt pētījumus, bet 20-30% no izmaksu tāmes, kuru par pakalpojumu pieprasa ZI, veido administratīvās izmaksas. Sadarbība beidzas, vēl nesākusies. Taču vēlos teikt, ka Latvijā ir daudz lielisku pētniecības institūciju. Un tieši tās ir sapratušas un pieņēmušas par nepieciešamu apvienoties.