"Mēs valdībā esam apņēmušies līdz aprīlim nākt ar ziņojumu par sociālo pabalstu reformu. Mēs analizējam līdzšinējo praksi un skatāmies, kā tā ir darbojusies krīzē, kādi būtu resursi – ir valsts, pašvaldības, NVO, ir baznīca, tam visam jābūt kopā," sacīja ministre.
Tiekot apkopoti labās prakses piemēri dažādās pašvaldībās, lai saprastu, "kas tur ir par āķi, kad ar vienādiem nosacījumiem viens spēj piedāvāt labu pakalpojumu, bet citās pašvaldībās sociālais dienests ir pagastveču iegribas apmierināšanas instruments".
Plašu rezonansi izraisījušo izteikumu par cīņu pret profesionālo pabalstu saņēmējiem Viņķele balstījusi uz pašvaldību sniegto informāciju. Ministre uzsvēra, ka pabalsts ir tikai viena no palīdzības formām, kam jābūt pieejamam noteiktos brīžos. Pašlaik tiekot definēts, kādai šai palīdzībai vajadzētu būt.
"Jautājums – kas notiek, kad cilvēkam ienākumi pārsniedz latu virs trūcīgā statusa. Atbalsta apmērs samazinās dramatiski, kas, manuprāt, nav taisnīgi. Pirmkārt, tas nemotivē cilvēku no trūcīgā statusa rāpties ārā, jo ir skaidrs, ka daļa cilvēku jau kādu brīdi var pretendēt uz vietu darba tirgū zemāk atalgotajā segmentā. Iestājas disproporcija starp to, ko valsts un pašvaldība pašlaik dažādu atbalstu veidā trūcīgajai personai nodrošina, bet motivēšana un problēmas risinājums paliek novārtā. Un tas ir sociālo dienestu jautājums, ko valsts nevar izdarīt. Viens no taisnīgākas un efektīvākas sistēmas atslēgas vārdiem ir profesionāli sociālie dienesti," klāstīja ministre.
Viņasprāt, lielākā problēma ir tā, ka patlaban sociālās palīdzības sistēma dzīvo savu dzīvi un ir nošķirta no citiem pasākumiem. Sociālo pabalstu sistēma līdz šim nav skatīta kopsakarā ar daudzām citām sistēmām, piemēram, izglītību un nodarbinātības politiku.
"Klasiska situācija, kad lielveikala pārdevējas vieta ir 30 kilometru no dzīvesvietas un sieviete ir ar diviem bērniem, ieņēmumu kritums ir būtisks. Mēs varam viņu saukt pat profesionālo pabalstu saņēmēju, bet viņa to nedara tāpēc, ka ir slinka vai negribētu strādāt. Mēs atgriežamies pie jautājuma, kā sociālo pabalstu sistēmu padarām par tādu, lai viņas vienīgā izvēle nebūtu sēdēt ar pabalstiem vai pliku minimālo algu un nokļūt situācijā pie akūtas finanšu nepietiekamības. Kāds būs tas mehānisms, lai cilvēkam varētu piedāvāt atbalsta veidus pie minimālās algas, kas viņu motivētu strādāt, kas būtu daudz pareizāk," problēmu raksturoja labklājības ministre.
Meklējot risinājumus par efektīvākajiem palīdzības veidiem, LM sadarbojas arī ar citām ministrijām – Ekonomikas un Izglītības un zinātnes ministriju.