Mamikins: Vairs nav interesanti sarunāties ar Latvijas politiķiem

Vai varat teikt, ka visus šos gadus tiešām esat strādājuši bez cenzūras?

Kā latvieši saka, vispārējos vilcienos - jā.

Un konkrētāk?

Nu... Bija vairāki gadījumi, bet tos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Bija tas, ko es sauktu par ekonomisko cenzūru, jeb, teiksim tā, īpaši lūgumi, kuriem es kā žurnālists nevarēju atteikt. Nu, piemēram, mēs savulaik taisījām sižetu par baņķiera Fiļa sievu, kas bija nopirkusi zemi un sāka būvniecību. Bet tur cilvēkiem bija savas dačas, un viņi dažādi izmisīgi pret to protestēja. Bija raidījums, kurā piedalījās šie protestētāji, bet otra puse, Fiļa sievas pārstāvji, neatnāca. Kad atkal pēc kāda laika gribējām atgriezties pie šīs tēmas, ģenerāldirektors man pateica - ja gribi, dari, bet tas būs jau otrs gadījums bez otras puses uzklausīšanas, jo Fiļa puse nenāks un tāpēc nekā jauna nebūs. Viņš teica - tu vari darīt, kā gribi, bet es personiski to nedarītu. Es padomāju un atcēlu šo tēmu. Vai tā ir cenzūra vai nav? Formāli tas bija spiediens uz redakciju. Direktors pateica - es tavā vietā nedarītu, tomēr galējais lēmums bija manējais.

Tāda koleģiāla nonākšana pie vienota viedokļa?

Tas būtu precīzāk. Tādi gadījumi ir bijuši vēl. Kad mums atveda satelītu, mani palūdza divas nedēļas neko neteikt par Lattelecom, ne labu, ne sliktu, jo mums bija jāslēdz izdevīgs līgums ar to.

Bija vēl kāds interesants gadījums ar Šleseru. Kad viņš no PLL tika nominēts par premjera kandidātu, viņš pateica, ka konkrētajā dienā grib būt ēterā. Zvanīja ik pēc pusstundas, kaut tajā dienā bija sarunāts cits runātājs. Es jautāju - kas būs, ja atteikšu. Man atbildēja - būs ļoti žēl. Es padomāju, piezvanīju un piedāvāju tādu džentlmenisku vienošanos. Proti, jūs esat ēterā, kad jums vajag, bet jautājumus es uzdošu tādus, kādus es gribu, un papildus jūs noorganizēsiet, ka atnāks arī Aleksejs Šeiņins, Petit izdevējs. Šleseram šis lūgums ne sevišķi patika, bet viņš to apsolīja un savu vārdu turēja. Un es tiku pie to jautājumu uzdošanas, kuri man sen jau bija uzkrājušies Petit sakarā.

Vai raidījums turpinās dzīvot, neesat paguris?

Līdz maija beigām - jā. Kas būs tālāk, nezinu, būs atkarīgs no jaunajiem īpašniekiem.

Pēdējā laikā ļoti daudz tiek runāts par divām atšķirīgām informatīvajām telpām Latvijā, kas nepārklājas: viena, kurā dzīvo latvieši, otra - krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Jūs piekrītat?

Es domāju, ka Latvijā sen ir trīs informatīvās telpas. Viena ir nosacīti latviešu, otra - Krievijas masu informācijas līdzekļi, trešā - Latvijas krievu valodā raidošo un rakstošo masu mediju telpa. Šī trešā, mazākā telpa ir tiem, kuri interesējas par Latviju, bet var uztvert informāciju krievu valodā.

Kas ietilpst šajā trešajā telpā?

Tur ir Mamikins ar savu Bez cenzūras, ir arī Latvijas laiks Pirmajā Baltijas kanālā, kaut arī šis kanāls pamatā nodarbojas ar Krievijas produktu retranslāciju. Bet Latvijas laiks ir raidījums par Latviju. Mēs varam strīdēties par žurnālistikas kvalitāti, bet tas ir raidījums par Latviju un adresēts galvenokārt nelatviešiem.

Nu, ir tomēr pietiekami nopietnas runas, ka PBK tāpat ir tāds Maskavas sponsorēts un diriģēts projekts, tātad piekrītošs jūsu nosauktajai otrajai informatīvajai telpai. Tā īpašnieks Solodova kungs arī ir tāda noslēpumaina figūra.

Iespējams, bet es personiski tam neticu. Es neredzu tam pierādījumus, un tas viss ir baumu līmenī. Cik es zinu, PBK pērk visus savus produktus no Krievijas bez vismazākās atlaides. Manuprāt, tas vienkārši ir tīrs biznesa plāns. Krievu publikai Latvijā ir interesanti skatīties Krievijas televīzijas produktu. Rēķināmies ar to, ka krievus ļoti ilgstoši izstūma no Latvijas kopējās informatīvās telpas.

Kādā veidā?

Valodas ziņā, bet ne tikai. Paskatieties uz LTV ziņām - tur nav krievu, viņi valstī neeksistē. Nu, varbūt reizi gadā tur kaut ko par Masļeņicu parādīs. Protams, arī, lūk, šie naidīgie krievi kopā ar Lindermanu nāk uz referendumu. Punkts. Informatīvā aina ir tāda, it kā krievu vienkārši nebūtu.

Vai PBK kanālam ir politiska sasaiste ar Saskaņas centru?

Iespējams, ir. Nav jābūt lielam mediju speciālistam, lai konstatētu, ka Ušakova citāti un citēšana, SC politiķu un viņu viedokļu parādīšanās ir daudz biežāka, nekā citiem dots. Nu, tā ir tā izvēle. Es pastāstīšu par savu pieredzi. Kad Ušakovs tikko bija kļuvis par Rīgas mēru, mēs viņu sākumā asi kritizējām. Viņš arī kādu pusgadu nenāca pie mums - mūsu nežēlīgi kritisko komentāru dēļ. Tad es runāju ar SC politiķiem, ka tas nav pareizi, ka viņi nenāk uz TV5, un Ušakovs sāka apmeklēt Bez cenzūras raidījumu reizi mēnesī. Reitings raidījumiem, kuros mēs viņu nekritizējam, bet miermīlīgi aprunājamies, - tādiem raidījumiem reitings ir daudzas reizes lielāks.

Tātad tāds ir skatītāju pieprasījums?

Jā, un mēs esam komerckanāls, no manis prasa tikai reitingus.

Labi, tiek runāts par divām informatīvajām telpām, jūs runājat par trijām. Vai tā ir problēma? Varbūt dabisks lietu stāvoklis? Politiķi runā, ka kaut kas šajā lietā jādara.

Tieši no tā es baidos, ka politiķi tagad sāks kaut ko tur mainīt, visus integrēt. Labāk nevajag, nepieskarieties, nodarbojieties ar savām lietām.

Divdesmit gadu - es tagad runāju par tēlu, par mākslas tēlu - šeit krievu nebija. Nu, kaut kur viņi bija. Labi, par Marinu Kosteņecku kāda reportāža, varbūt par Dozorcevu. Punkts. Viss. Vairāk krievu šeit nav. Protams, cilvēki līdz ar to neskatījās ne LTV, ne LNT, ne TV3. Arī valodas problēma, protams, ir būtiska. Viņi izvēlējās to, kur viņi ir. Viņi ir Bez cenzūras, Prosto.TV, PBK. Un tagad politiķi saka - aizliegt kanālus. Ko viņi var piedāvāt?

Tātad neko nevajag darīt?

Nu, ja es būtu Ministru prezidenta padomnieks integrācijas jautājumos, kas tagad ir Ēlertes kundze, kuru, starp citu, es ļoti cienīju, kamēr viņa vadīja Dienu, - tagad, atrodoties viņas postenī, es neatļautos teikt, ka krievu valodas mediji ir krievu valodas geto. Tas ir burtisks Ēlertes citāts. Es nezinu, kas noticis, kas tā par indi ir iesmērēta tajos valdības krēslos, ja cilvēks verbalizē tādas lietas. Tas jau tieši ir tas, kas noved pie segregācijas, - tāda augstprātība.

Otra lieta - ja cilvēki nesaprot vai negrib uztvert informāciju latviski, lai viņi to uztver krievu valodā - bet par Latviju. Ir problēma, ka cilvēki ļoti labi zina, kas ir Vladivostokas mērs, bet nesaprot, kas notiek Bauskā vai Rīgā.

Es te nevaru runāt par nabaga LTV krievu redakciju, kas nemitīgi tiek kastrēta, bet arī krievu komerckanāliem no valsts nav bijis nekāda pasūtījuma.

Vai valstij vajadzētu pasūtīt speciālus raidījumus PBK televīzijā?

Kāpēc ne? Vai LTV7 kanālā, bet tur nekas nenotiek. Bet mēs plānojam tērēt lielu naudu apvienotajam sabiedriskajam medijam. Piedodiet, par tādu naudu, par kādu es dzirdu, mēs TV5 varētu eksistēt 50 gadu.

Labi, jūs sakāt, ka 20 gadu esam dzīvojuši, it kā krievu šeit nebūtu. Tagad esam ievērojuši - pateicoties valodas referendumam?

Jā un nē. Piemēram, Valsts arhīvā, Pērnavas ielas nodaļā, - es tur izņēmu izziņu - bija iespēja pieteikties gan angļu, gan krievu valodā, šajās valodās bija nodrukātas arī veidlapas. Tagad, pēc referenduma, iesniegt veidlapas krieviski vairs nav atļauts. Tas ir arhīva direkcijas lēmums.

Brīnos, ka latvieši kā lielākā tauta šeit, Latvijā, - par to, kas notiek Krievijā, man nospļauties - tā arī nav spējuši saprast, ka referendums bija protests, vienas Latvijas iedzīvotāju daļas protests.

Un nesapratīs?

Liekas, jā. Protams, ir tāds neliels inteliģences slānītis, kas uzskata, ka kaut kas ir jādara. Bet nav jau nekas tik ļoti jādomā. Ja būtu zāļu anotācijas krievu valodā, ja būtu garantijas, ka krievu bērnudārzi un krievu skolas turpinās pastāvēt, ja būtu vismaz kaut kādas iespējas atsevišķās pašvaldībās lietas kārtot un iesniegt iesniegumus krievu valodā… Ja tādi sīkumi tiktu ievēroti, nebūtu nekādu referendumu. Lindermanam šeit nebūtu ko darīt.

Kas tomēr varētu būt tas filozofiskais pamats, lai integrācija notiktu? Eiropas identitāte?

Es domāju, ka uz to pusi virzās, jo krievu cilvēki vēlas iegūt pilsonību, grib būt Eiropas Savienības, nevis Krievijas Federācijas pilsoņi.

Bet politiķiem, nezinu, kāpēc, ir izdevīgi kurināt etniskās pretrunas. Apsaukāt Mamikinu par krievu valodas geto iedzīvotāju. Jāsaprot, ka cilvēku noskaņojumu maina ļoti simboliska lieta. Ja Ušakovs verbalizēs okupācijas atzīšanu, latviešiem tas varbūt jau ir pietiekami. Un krieviem? Nu, lai Dombrovskis atnāktu un pateiktu - jūs šeit neesat svešinieki. Tik vienkārša frāze. Taču uz manu raidījumu Dombrovskis nenāk principā. Tagad sanāk tā, ka es neredzu atšķirību starp Vienotības retoriku un nacionāļiem. Un Āboltiņa taču ir otrais cilvēks valstī?

Runājot par simboliem - 16. marts un 9. maijs -, neliekas, ka kaislības ap šiem datumiem ietu mazumā, tos abus apmeklē aizvien vairāk cilvēku. Cik cilvēkiem ir svarīgi šie vēstures jautājumi?

Man tas ir svarīgi, bet es nekad to nepataisīšu par reliģisku jautājumu. Es dzeru šņabi, pieminot latviešu leģionārus 16. martā. Bet es nekad neietu gājienā.

Un 9. maijā?

9. maijā visos gadījumos, kad esmu bijis pie pieminekļa, esmu bijis tur kā žurnālists. Varbūt vienu reizi es biju ar ģimeni, aizgāju līdzi draugiem. Tur ir laba vieta, kur sastapt sen neredzētus paziņas. Tāds tusiņš. Bet es eju un šogad arī iešu uz savu radinieku kapiem, kuri cīnījās padomju armijas rindās.

Taču es saprotu arī otru pusi... Starp citu, PCTVL aktīvistam Mitrofanovam tēvs bija leģionārs, un, kad paklausās tos stāstus, patiešām jāraud.

Savulaik domāja, ka tās ir vecākās paaudzes atzīmējamās dienas, bet tagad redzam - tur ir aizvien vairāk jaunatnes.

Nu, acīmredzot latviešiem 16. marts arī ir protests, tāpat kā krieviem 9. maijs. Tas ir daļēji tāpēc, ka politiskā elite piedāvā sabiedrībai tādu politisko dienaskārtību. Kāda histērija bija gan latviešu, gan krievu avīzēs pirms referenduma! Un politiķi tajā ar pilnu sparu piedalījās. Šinī gadījumā piedāvājums ražo pieprasījumu.

Vai tiešām tikai politiķi vainīgi?

Es jums minēšu kādas valsts piemēru. Tā ir Maķedonija. Ko nelaiķis prezidents Trajkovskis izdarīja tad, kad albāņi prasīja autonomiju un valsts bija uz sabrukšanas robežas, - viņš piedāvāja dienaskārtību, kas neapmierināja ne etniskos maķedoniešus, ne etniskos albāņus. Tagad valsts mierīgi pastāv, un abas puses viena pie otras ir pieradušas. Politiķiem ir jābūt spējīgiem nebūt visu laiku uz viļņa, ko pieprasa populistisks sentiments, bet jāformulē sava dienaskārtība. Darīt arī to, ko elektorāts nepieprasa. Tā jau ir tā politiķu gudrība. Tad tas ir valstsvīrs.

Kas tad būtu tas gudrais, ko tagad vajadzētu darīt?

Es neesmu liels SC fans, bet tā moratorija ideja par etniskiem un vēsturiskiem jautājumiem bija laba. Nekacināt vienam otru, lai katrs iet pie saviem pieminekļiem. Internetā parādās idejas nojaukt Uzvaras pieminekli. Un ko tad? Tad krievi ies pie Brīvības pieminekļa - vai būs labāk? Lai katrs dzer šņabi, kur grib, bet politiķi lai risina citas lietas.

Varbūt lietas tiek provocētas no ārpuses?

Es neticu tiem stāstiem… Ka esam Vašingtonas pakalpiņi, kā daži runā. Neticu arī, ka Krievijai te ir kaut kādas superintereses - informatīvas vai citas. Ja augstu Kremļa administrācijas ierēdņu līmenī cilvēki sajauc Latviju un Lietuvu...

Piemēram, tās muļķības, ka Lindermans esot saņēmis miljonu no Kremļa. Viņš taču ir nacionālboļševiks, bet tos Putins personiski dziļi ienīst. Neticu, ka Kremlis viņam dotu naudu.

Vai lai Kremlis finansētu PBK? Neticu, kanāls maksā bargu naudu par Krievijas produktu pirkšanu.

Jūs plānojat atlikušajā laikā savā raidījumā aktuālas intervijas ar politiķiem par tām tēmām, kuras šeit aizskārām?

Ziniet, man vairs nav interesanti sarunāties ar Latvijas politiķiem. Esmu no viņiem noguris, neko jaunu viņi man nepateiks. Kaut kāda bezgalīga košļājamā gumija. Pat ja Dombrovskis pēkšņi atnāktu uz raidījumu - es baidos, man nebūtu viņam jautājumu. No otras puses - ko mēs visu laiku varam prasīt politiķiem? Ko mēs paši darām valstij?

Tomēr, noslēdzot interviju, - mums ir latviešu auditorija, ko jūs kā relatīvi jauns krievu tautības Latvijas pilsonis vēl gribētu piebilst?

Vai tiešām tas apdraudēs Latvijas valsts pamatus, ja paliks krievu bērnudārzi un skolas, ja pašvaldībās, kurās vairākumā dzīvo krievvalodīgie, iesniegumu varēs iesniegt krievu valodā?

Vispār gribētu novēlēt - mīļie, dārgie latvieši, mīliet krievus, jo ar arābiem jums ies daudz grūtāk. Mēs tomēr ģenētiski un kulturāli esam daudz tuvāki viens otram.