Fragments no intervijas:
Pēc ilgstošiem skandāliem esat aizgājis no darba valsts pārvaldē. Vai pareizāk jāsaka - jūs piespieda aiziet?
Valsts pārvaldē, un tieši Valsts kancelejā, strādāju 12 gadu. Pārstāvēju valsti starptautiskos investīciju strīdos. Lai gan lēmumu par aiziešanu pieņēmu brīvprātīgi, jāsaka, man bija pamatotas bažas, ka tiek veikti pasākumi, lai no manis tiktu vaļā. Sākotnēji tika meklēti oficiāli iegansti, tādus neatrada, tad sekoja netieši, bet ļoti intensīvi un skaidri mājieni no dažādām pusēm. Nekas pārsteidzošs nebija arī pielaides valsts noslēpumiem atņemšana. Tas gan nekādā veidā netraucēja man savu darbu turpināt, jo pielaide man bija 10 gadu un jāsaka, visā šajā laikā biju izskatījis labi ja kādus desmit attiecīgi klasificētus dokumentus.
Bet pielaidi atņēma pilnīgi nepamatoti un - kā parasti - pat nepaskaidrojot iemeslus. Tipiskā oficiālā argumentācija: zaudējis uzticību, jo esot radušās pamatotas bažas par manu spēju saglabāt valsts noslēpumu. Ko vispār nozīmē "pamatotas bažas" demokrātijā? Mēs visu laiku runājam, ka likumos jāraksta konkrēti, lai novērstu korupcijas riskus, bet te mēs atstājam "bažas", argumentējot, ka tā būs drošāk.
Brīžiem dzird pārmetumus: tu tagad apdraudi valsts intereses. Drīzāk būtu jāsaka - varbūt tās ir viena otra politiķa vai tam tuva uzņēmēja, nevis valsts intereses? Šobrīd Latvijā cilvēku nomelnošana ir kļuvusi teju par standarta lietu - no vairākiem avotiem, izmantojot autoritātes, pat dokumentus uz veidlapām…
Pēdējos divos trijos gados vērojama interesanta tendence - pielaides valsts noslēpumiem pēkšņi tika atņemtas gados jaunākiem cilvēkiem, kuri atļāvās izteikt savu objektīvo viedokli, kas atšķīrās, jāsaka godīgi, varbūt no vēlamā vai valdošā viedokļa. Šeit es negribētu runāt par vienu vai otru politisko spēku, bet interesanti, ka tie bija tiešām gados jauni cilvēki: Baiba Broka, Romāns Naudiņš... Valsts kancelejā tādi bija četri cilvēki, katram bija savs devums valsts un sabiedrības interesēs, bet tas, visticamāk, kādam no ietekmīgajiem atsevišķu politiķu sponsoriem nav paticis. Politikā ienākusi tāda kā ģedovšķina - ja tu neesi pareizajā, kā saka, tusiņā, burziņā, tu vienkārši automātiski tiec diskvalificēts. Bet šī valsts nepieder tikai vienam atsevišķam politiķim vai atsevišķam sponsoram.
Manā gadījumā, visticamāk, tas saistās ar "nepareizu" rīcību airBaltic jautājumā…
Nepietiekami profesionāli pārstāvējāt valsts intereses?
Ja kāds saka, ka esmu ko pārkāpis, gribu konkrēti zināt - ko tieši un kur? Nav nekādu argumentu pretī. Ja mēs runājam par airBaltic akcionāru līgumu, Valsts kanceleja jau 2013. gadā deva savu skaidrojumu, kas vispār bija akcionāru līgums, ko tas paredzēja, arī uzdeva retorisku jautājumu, kāpēc līdz tam noklusēts, ka valstij juridiski nekad nav bijis vairākums airBaltic - tā vienkārši bijusi spēle ar cipariem. Privātais kapitāls airBaltic dominēja kopš SAS laikiem, tas devis lielāko finansiālo ieguldījumu, loģiski, ka arī prasījis savu atdevi. Bet saistībā ar airBaltic ir viena īpaša, ieinteresēto pušu noklusēta nianse: Ģenerālprokuratūras atzinums, kurā pateikts, ka akcionāru līgums neaizskar valsts intereses. Tātad tas arī izslēdz iespēju, ka es personiski vai Valsts kanceleja, vērtējot akcionāru līgumu, varētu valstij ko sliktu nodarīt.
Vēl daži aspekti. Toreizējais ekonomikas ministrs Kampars skaļi pauda, kā viņš teica, savas bažas, ka airBaltic tūlīt būs bankrots. Ja tas būtu viņa privātais uzņēmums, viņš arī skaļi tā teiktu? Tā vietā taču risinātu problēmas, ja tur tādas ir! Man tiešām atsevišķas frāzes lika domāt, ka tur ir politiska interese.
Un vēl - 2011. gada beigās airBaltic gribēja pirkt Balkānu aviokompāniju air Serbia, ziņas par to tagad ir publiski pieejamas. Jautājums: kāpēc mums par to neviens neteica? Ja tev ir finansiālas problēmas, tu pirksi aviokompāniju?AirBaltic atteicās no šī pirkuma, vēlāk to nopirka viena no lielākajām arābu aviokompānijām.
Tas liek domāt, ka airBaltic, visdrīzāk, bija saistīts ar lielām varas partiju interesēm, kas publiski tika noslēptas aiz baumām. Protams, tautai patīk baumas, tā vienmēr visos laikos bijis, tāpēc neko daudz arī nevajag pamatot - palaid baumu, un gan jau tā pati tālāk izplatīsies.
Jāņem arī vērā, ka nedz airBaltic, nedz kāda cita pēdējos divos trijos gados risināta investīciju strīda lieta summās pat ne tuvu nelīdzinās tām summām, ko mēs ar mierizlīgumiem vai kādā citā veidā valstij esam ietaupījuši, panākot, ka investori savas prasības atsauc.
12 gadu strādājāt Valsts kancelejā. Varat salīdzināt nu jau daudzas valdības, koalīcijas, premjeru birojus. Ir kvalitatīvs progress vai regress?
Bija interesanti. Pēdējos piecos gados es redzēju tādas mistikas, kādu nebija iepriekš, bet tai pašā laikā ir arī kaut kādas lietas, kas uzlabojas. Latvijā jebkuras pārmaiņas, vienalga, pat ja koalīcijā mainās tikai atsevišķi ministri, ir labas ar to, ka notiek acīmredzami kaut kāda ekonomiskā pārdale un vismaz kaut kas pavirzās uz priekšu.
Es atnācu strādāt 2003. gadā, tad bija vēl Repše. Pēc tam Emsis, Kalvītis, Godmanis, Dombrovskis, pēdējo gadu - Straujuma. Runājot par šodienu, mums ir bijuši skaļi lozungi - cīņa ar vienu, otru, trešo, par tiesiskumu un tā tālāk -, bet nav reāla darba, kas ir izdarīts. Tie paši vilcienu iepirkumi - laiks pagājis, ir kriminālprocess, bet vilcienu - kā nav, tā nav! Man liekas, ka pēdējie pieci gadi ir radījuši tādu kā praksi: iedod tik tautai šovu par kādu procesu, kādu mistisku koncepciju, kurā solīts, ka tūlīt būs paradīze, tas novērš uzmanību no tā, ka nopietni ieguldījumi Latvijas ekonomikā faktiski netiek veikti.
Vai taisnība, ko runā, ka Dombrovska valdības laikā viņa padomniecei Bukānei valdības mājā bijis pat īpašs "kambarītis", kurp nākuši lietas kārtot advokāti un citi "pareizos" Valsts kancelejas lēmumos ieinteresētie?
Bukānes kundze - profesionāli ļoti gudra, taču atsevišķas viņas darbības… neesmu līdz galam izpratis. Piemēram, vienā no investīciju pretenzijām viņa izteicās, ka kāds no otras puses - vietējā pārstāvja, kas bija pret investoru, - bija vēlējies izteikt savu viedokli. Protams, Valsts kanceleja vienmēr bijusi atvērta visiem, vienmēr esam uzklausījuši abas puses, tajā skaitā vietējos uzņēmējus. Bet šajā gadījumā viņa uzaicināja uz sanāksmi, un izrādījās, ka tajā piedalos tikai es. Tas bija viens no gadījumiem, kurā Valsts kanceleju aicināja pārdomāt iepriekš izteiktu viedokli. Izrunājām šo jautājumu ar kolēģiem, un radās bažas par vēlmi panākt, lai respektējam vienu konkrētu pozīciju. Protams, mēs paskaidrojām, ka demokrātiskā valstī viedokļus neatsauc, ja nav jaunu argumentu.
Vēl pēdējais jautājums - vai tagad, strādājot advokātu birojā, neesat nonācis interešu konfliktā? Un vai tiesa, ka strādājat kopā ar Saulvedi Vārpiņu, kurš pārstāvēja Valsts kancelejas vadību strīdā ar SAB par pielaidēm?
Kā jurists specializējos starptautisko strīdu risināšanā. Likumā ir noteikts, ka divus gadus nedrīkstu sadarboties ar tiem uzņēmumiem, ar kuriem man bija juridiskas attiecības, pārstāvot valsti, bet citu liegumu nav. Par Vārpiņa kungu ir pārpratums - es strādāju Lawerton birojā, viņš nekad nav tajā strādājis. Iespējams, rodas iespaids par saistību tāpēc, ka mūsu biroji atrodas vienā ēkā, bet tur kopumā ir pieci juridiskie biroji, tajā skaitā arī mūsu un Vārpiņa kunga.
Visu lielo interviju ar bijušo Valsts kancelejas ekspertu lasiet pirmdienas, 13.jūlija, avīzē Diena!