13.-21. janvāris - Barikāžu laiks Rīgā. Nevardarbīgā pretošanās deva pretsparu OMON un panāca, ka Vitebskas divīzija atteicās doties uz Rīgu. Barikāžu veidošanai tika mobilizēta smagā lauksaimniecības un celtniecības tehnika no visas Latvijas. Kopumā barikāžu laikā Rīgā dzīvību zaudēja septiņi cilvēki un ievainoti tika četrpadsmit.
20. janvārī Maskavā notiek tautas demonstrācija Baltijas aizstāvībai, kurā piedalās vairāk nekā 100 000 cilvēku. Bet Rīgā tās pašas dienas vakarā plkst. 21.07 OMON un nezināma kaujas grupa uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai. Kaujā tika nogalināti milicijas darbinieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko. Bastejkalnā šautu ievainojumu rezultātā mira kinooperatori Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne, kā arī skolnieks Edijs Riekstiņš.
19. augustā plkst. 19.30 Latvijas Televīzijas tiešajā ēterā televīzijas diktore Velta Puriņa paziņo: «Tūlīt viņi ienāks iekšā un laikam visu atslēgs.» Jo 19.-21. augustā PSRS notiek neveiksmīgais VĀSK (Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja - red.) pučs.
21. augusts - mūsu Augstākā padome pieņem konstitucionālu aktu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu.
22. augusts - savā dzīvoklī pašnāvību izdara bijušais Latvijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Boriss Pugo.
23. augustā tiek pārņemta LPSR CK galvenā ēka un aizturēts tagadējais eiroparlamentārietis Alfrēds Rubiks, kuram tiek izvirzīta apsūdzība valsts apvērsuma organizēšanā.
27. augustā Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis Deklarācijā par Baltijas valstīm atzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valsts neatkarību.
Ārkārtējs notikums
Britu TV kompāniju Channel Four un Central ITV uzdevumā veidotās Jura Podnieka, viena no izcilākajiem latviešu kinorežisoriem, piecu daļu dokumentālās filmas Mēs pirmā demonstrēšanas reize Latvijas Televīzijā patiesībā ir tikpat ārkārtējs notikums mūsu valsts dzīvē, cik ārkārtējs ir «sarkanais datums», kuram filmas izrādīšana pieskaņota.
1991. gads un īpaši augusts pasaules vēsturē ierakstīts kā laikmets, kad sabruka PSRS jeb Padomju Sociālistisko Republiku Savienība, kuras sastāvā kā «brālīgā māsa» - republika - teju piecdesmit gadus tika vardarbīgi turēta arī Latvija. Pašreizējais Krievijas premjers Volodja Putins joprojām PSRS galu uzskata par «XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu», vismaz no šiem saviem vārdiem bijušais Krievijas prezidents nav publiski atteicies, kas ir mazākais dīvaini, jo, tieši pateicoties «nelaimīgajam» PSRS sabrukumam, Pēterburgas Drošības komitejas pulkvedis Putins kļuva par to, kas viņš ir, - «PSRS sagrāvēja» Borisa Jeļcina ielikteni Kremlī un otro Krievijas prezidentu.
Viedums
Bet pirms šiem mūsu tautai un valstij liktenīgajiem notikumiem 1989. gadā tapusī Jura Podnieka vairāksēriju filma Mēs ļauj izsekot dramatiskajiem un, iespējams, likumsakarīgajiem sociālajiem procesiem, kuri notika Padomju Savienības «ģeopolitiskajā teritorijā», un kā «tā senā» laika dokumentam filmai ir nepārvērtējama nozīme. Jo vairāk pārsteidzošs šķiet Podnieka mākslinieka viedums, filmas tēlos, metaforās un bieži arī tiešā tekstā paredzot, «ar ko tas viss beigsies» - ar 1991. gadu, PSRS «ģeopolitisko katastrofu» un Latvijas valstisko neatkarību.
Podnieks filmā ar nedaudz heroisku romantismu, kā jau vairākumam mākslas darbu, kas dzimuši perestroikas cerību reibumā, zīmē divu ievērojamu PSRS politiķu - perestroikas tēva Mihaila Gorbačova un viņa pretņa «Latvijas drauga» Borisa Jeļcina -, kā arī nonkonformista akadēmiķa disidenta Andreja Saharova portretus un neslēpti rāda, līdz kādam «kliņķim» bija novesta Padomju Savienība, šī «ļaunuma impērija» (Ronalds Reigans, ASV prezidents), kas komunistiskās plutokrātijas negausībā izvirta un šķīda pa vīlēm visu tagadējo «tiem, kam pāri četrdesmit» acu priekšā. Vēlāk Podnieks PSRS sabrukuma traģisko norisi satricinoši spēcīgi dokumentēja filmās Post scriptum (1991), Impērijas gals (1991) un Klusuma stunda (1992).
Dokuments - vilkatis
Būtībā filma Mēs ir emocionāli un faktoloģiski spilgts dokuments - vilkatis, kas transformējas no «PSRS tautu un republiku kolektīva» par agonizējošas sistēmas knapi elpojošo puslīķi, kuru glābt nespēs Gorbija-Jeļcina pretrunīgā tandēma iecerētās kosmētiskās operācijas. Tas filmā spēcīgi nojaušams - PSRS varenības laiks pieder pagātnei, ja ne vispār mīta teritorijai. Un tieši tāpēc, ka ir šī viltus elku un falšo mītu apjēgsmes sajūta, filmu vērts redzēt arī tiem, kuri nemaz nezina uzvārdus Jeļcins, Gorbačovs, Saharovs. Tiem, kuri, iespējams, vairs vai vēl nezina, kas ir Latvijas Tautas fronte, Černobiļa, Kalnu Karabaha. Vēsture Podnieka filmā Mēs elpo kā dzīva un aizskar. Un savā veidā tagadējais jaunais Latvijas skatītājs ir pielīdzināms deviņdesmito gadu «mazzinošajam» rietumniekam - šīs televīzijas filmas ideālajai mērķauditorijai 1989. gadā.
Nesen Maskavas Socioloģisko pētījumu centrs Levadacentr veica pilsētas pirmās un otrās klases skolēnu aptauju. 67 procenti aptaujāto bērnu nezina, kas ir Ļeņins, 74 - ko nozīmē abreviatūra CCCP jeb PSRS. Bet vai Latvijā bērni zina, kas ir Jeļcins un Saharovs un kāpēc šie cilvēki Latvijā būtu jāgodā? Bez šīm zināšanām nav saprotams nedz, kas ir Podnieka Mēs, nedz - kas mēs, no kurienes nākam un ko mēs vēlamies aizmirst, ko paturēt atmiņā.