Itāļu rakstnieks Karlo Kalodi, 1882. gadā sarakstot grāmatu Pinokio piedzīvojumi, visticamāk, bērniem vēlējās izskaidrot daudz ko, bet tieši un nepārprotami – to, ka, aprokot naudu zemē, naudas koks neizaugs. Latvijā tieši to dara – naudu rok zemē, turklāt lielos apjomos. Visi, dzirdot, ka atkritumu lieta ir liels bizness, saprotoši māj ar galvu un turpina šos resursus vai naudu aprakt. Mūsu kaimiņvalstīs – kā ziemeļos, tā dienvidos – no atkritumiem ražo siltumu un elektrību, kas patiešām ir nauda. Latvijā gandrīz visu šo naudu aprok. Turklāt dara to bez viltus un spaidiem. Brīvprātīgi un apzinoties, ka tā ir nauda.
Vienā ailē ar Bulgāriju
Latvijā atkritumus, kurus var izmantot siltuma un elektroenerģijas ražošanai, joprojām apglabā poligonos, kamēr Lietuvā un Igaunijā tas ir resurss, kuru izmanto, lai vairotu enerģētisko neatkarību un drošību, kas pēdējo gadu laikā ir kļuvis par īpaši aktuālu jautājumu.
Eiropas Atkritumu reģenerācijas uzņēmumu asociācijas (CEWEP) veidotās statistikas dati rāda, ka vidēji Eiropas Savienībā (ES) 27% atkritumu tiek izmantoti enerģētikā, Latvijā tikai aptuveni 3%, Lietuvā 26% un Igaunijā pat 43%. Eiropā augstākie rādītāji šajā segmentā ir Zviedrijai, Somijai, Dānijai, kurās pārsniedz 50% līmeni. Nenoliedzami, ka tādās dienvidu zemēs kā Malta, Horvātija, Kipra un Grieķija atkritumu reģenerācija faktiski neeksistē. Bulgārija un Latvija atkritumu reģenerācijā visā ES attiecīgi ieņem piekto vietu no beigām. Vienlaikus atkritumu pārstrādē Latvija ar 40% ir ļoti tuvu Somijai (42%), Dānijai (45%), taču būtiski apsteidz to pašu Maltu (10%), Rumāniju (14%) un Kipru (16%).
Tā kā ES ir izvirzījusi dalībvalstīm mērķi līdz 2035. gadam panākt, lai 65% no sadzīves atkritumiem tiktu izmantoti atkārtoti vai pārstrādāti un tikai 10% apglabāti atkritumu poligonos, likumsakarīgs ir jautājums – kā samazināt poligonos noglabājamo atkritumu apjomu? Jārēķinās, ka aptuveni trešā daļa no poligonos noglabātajiem sadzīves atkritumiem ir citādi nepārstrādājami, tāpēc reģenerācija (siltuma un elektroenerģijas ražošana) ir iespēja, kura rada vairākus ieguvumus – mazākus poligonos deponējamo atkritumu apjomus, lielāku aprites ekonomiku, mazāku energoresursu importu un jaunas darba vietas.
Apglabā vairāk nekā pusi
Pēc Eurostat datiem, 2021. gadā Latvijā mājsaimniecības sastrādāja 869 tūkstošus tonnu atkritumu, no kuriem 45% tika pārstrādāti un kompostēti, 3% izmantoti Schwenk kā enerģija cementa ražošanai, bet pārējie 52% jeb 456 tūkstoši tonnu nonāca poligonos. Salīdzinājumam – ES vidēji 26% mājsaimniecību radīto atkritumu tiek izmantoti enerģijas ražošanai, 48,9% tiek pārstrādāti un tikai 23,2% apglabāti poligonos. Kopējā reģenerācijas jauda ES pārsniedza 5100 MW. ES vidēji apmēram 6% no visas vajadzīgās siltumenerģijas tiek saražots reģenerācijas stacijās. Pēc Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas datiem, nepārstrādājamu atkritumu apmērs tikai 2021. gadā bija 241 122 tonnas. Tā ir lieliska iespēja! Bet kuram tas rūp?
Pārvērš enerģijā un siltumā
Pēc CEWEP 2020. gada datiem, Eiropā kopumā ir vairāk nekā 500 atkritumu reģenerācijas staciju, kas atkritumus izmanto kā energoresursus un pārvērš elektrībā un siltumā. Visvairāk tādu ir Francijā – 117, Vācijā – 100, Lielbritānijā – 54. Tās bieži vien atrodas tur, kur rodas visvairāk šādu atkritumu – lielpilsētās, un izņēmums nav arī galvaspilsētas. Tādas ir izveidotas arī Lietuvas galvaspilsētā Viļņā un Igaunijas galvaspilsētā Tallinā. Baltijā vienīgā galvaspilsēta, kur tādas nav, ir Rīga.
Top vairāki projekti
Pašlaik Latvijā ir četri atkritumu reģenerācijas staciju projekti dažādās tapšanas stadijās. Reģenerācijas staciju izveide nodrošinās, ka tādi atkritumi, kuru pārstrāde otrreizējās izejvielās nav tehnoloģiski iespējama, tiks nevis apglabāti atkritumu poligonā, bet gan izmantoti enerģijas ražošanā.
Tā SIA Ventspils labiekārtošanas kombināts īsteno reģenerācijas projektu ar 15 300 tonnu lielu atkritumu patēriņu. Gren Jelgavā īsteno 30 000 tonnu atkritumu reģenerācijas ieceri, tiesa gan, atkritumus jaucot ar šķeldu. Reģenerācijas stacijas projektu iecerējusi arī SIA Vides resursu centrs, kurā, izmantojot 143 tūkstošus tonnu atkritumu, varētu saražot vairāk nekā 400 000 MWh siltumenerģijas un 126 700 MWh elektroenerģijas. Savukārt Gren, investējot 200 miljonus eiro, plāno izveidot reģenerācijas staciju Aconē. Tā, pārstrādājot 150–200 tūkstošus tonnu atkritumu, no iegūtā kurināmā saražos ap 50–70 MW siltumenerģijas un 15–20 MW elektroenerģijas.
Viss šķiet labi, tomēr tas vēl nav noticis, un ir daži "bet".
Kas latviešiem čukst rakt?
Pasakā par Pinokio ideju monētas norakt viņam pačukstēja daži viltnieki. Kas latviešus mudina naudu rakt zemē, ja tepat kaimiņos viss notiek?
Pie mums ideja saskaras ar negācijām, un pēc Latvijā dzirdētā varētu nolemt, ka visur citur, kur attiecīgas iekārtas ir uzstādītas, ir vienkārši trakas sociālās un vides problēmas, bet tādu nav.
Var šo taktiku dēvēt par nacionālo īpatnību vai dot garu apzīmējumu Lai-būvējebkur-tikai-ne-manas-sētas-tuvumā, tomēr tas, ko vēlējās pateikt K. Kalodi caur to, ka tiek aprakta pārdotas ābeces nauda, kuru paņem krāpnieki, ir tas, ka vispirms ir runa par nezināšanu, no kuras izriet muļķība un bailes no visa, gluži tāpat kā senie ļaudis bijās zibens.
Par šo nav jāprasa: "Kuram tas rūp?" Muļķība agri vai vēlu tiek sodīta. Turklāt sāpīgi. Senāk muļķus sodīja ar rungu. Šobrīd ir XXI gadsimts, cilvēkus nesit un visādi žēlo. Tomēr muļķus kopumā soda. Ir milzīga ekonomiskā runga, ar kuru mums visiem palīdzēs saprast, un ir pat noteikts termiņš, kad tas notiks – 2030. gadā. Tas ir laiks, līdz kuram jānāk pie prāta. Laiks, kad reģenerācijas stacijām ir jābūt netālu no atkritumu rašanās avotiem un vienlaikus netālu no siltuma un elektrības patērētājiem. Citādi būs runga. Bet kuram tas rūp?