Aizved mani uz Kolkas ragu!
Lai veicinātu aizbraukušo cilvēku atgriešanos Latvijā, 2018. gada sākumā VARAM uzsāka pilotprojektu Reģionālais koordinators reemigrācijas veicināšanai. Tā ietvaros katrā Latvijas reģionā darbu sāka reģionālie koordinatori, kuru galvenais uzdevums ir sazināties ar pašlaik ārvalstīs dzīvojošajiem cilvēkiem, lai noskaidrotu viņu vajadzības un problēmas, pārceļoties atpakaļ uz Latviju, kā arī iespēju robežās sniegt nepieciešamo palīdzību. Rīgas plānošanas reģiona teritorija atrodas Latvijas centrālajā daļā, pašlaik tajā ietilpst Rīga un Jūrmala, kā arī 28 novadi.
Ramona Liepiņa-Krauja reemigrācijas koordinatores amatā ir kopš projekta aizsākumiem. Pirms tam viņas darbs saistījās ar divām Jūrmalas skolām – Jūrmalas Valsts ģimnāziju un Vaivaru pamatskolu. Ramona 20 gadus vadīja bērniem vasaras nometnes, bet pēdējos gados – arī diasporas jauniešiem. "Daudzus gadus vadīju nometnes dažādu sociālo slāņu bērniem un radās sajūta, ka tāpat ir nepieciešams atbalsts arī talantīgajiem bērniem. Diasporas jauniešu nometnes tika organizētas pēc principa, ka puse no dalībniekiem tajās ir Latvijas bērni – uzņemot tos, kuriem ir labas atzīmes skolā, kuri ir pulciņu un olimpiāžu dalībnieki un kuriem ir stabilas intereses un sasniegumi," pieredzi atklāj Ramona, viņa turpina: "Es zinu, ka mūsu bērni ir ļoti talantīgi un par šīm nometnēm bija liela interese. Bija kādi 50 pieteikumi vienai nometnei, bet varējām izvēlēties tikai 16 bērnus, tāpēc atlasei pat izveidojām darba grupu. Ļoti talantīgi, gudri un mērķtiecīgi jaunieši. Man ļoti patika darbs ar šiem bērniem - es tikai pasviežu ideju, tā uzreiz tiek realizēta un arī rezultāts patīk." Ramona diasporas jauniešu nometnes organizējusi Jūrmalā, Kandavā, Dundagā un citās Latvijas vietās, ar bērniem apmeklējuši daudzas izcilas Latvijas vietas, bet atmiņā palicis kāds puisēns no Spānijas. Ramona atceras: "Mēs aizbraucām uz Kolkas ragu un viņš bija tik laimīgs, pieķērās pie rokas un tā man pateicās! Jo kartē viņš bija izpētījis šo vietu un sapņojis nokļūt Kolkā."
Šī pieredze Ramonai arī devusi iespēju strādāt kā reemigrācijas koordinatorei. Tagad viņas pienākumi potenciālo reemigrantu atbalstam ir piedāvājumu sagatavošana dažādos jautājumos, kas saistās ar dzīves un darba vietu Latvijā, iespēju šeit mācīties un izglītoties ģimeņu atvasēm. "Ir arī tādi, kuri piezvana un saka – kāpēc tāds koordinators ir vajadzīgs, jo visu var atrast internetā! Ļoti labi, ja kāds visu var atrast internetā, bet citam ir vajadzīgs atbalsts, lai pārliecinātos, parunātos, vai viņš visu, kas saistīts ar reemigrāciju, izplānojis pareizi. Tas nav tik vienkārši – pēc 10 vai 17 ārzemēs pavadītiem gadiem tikai sakravāt čemodānu un atgriezties, nezinot, kas šeit sagaida," skaidro Ramona, viņa piebilst: "Es necenšos izpušķot informāciju. Citreiz mēs sazvanāmies, citreiz sarakstāmies, bet, ja cilvēks tajā brīdī ir Latvijā, arī satiekamies."
Kur dosiet dzīvokli?
Ramonas pārziņā ir liela, izstiepta teritorija no Ainažiem līdz Kandavai, taču, kā atzīst koordinatore, potenciālo reemigrantu lielākā interese saistās ar Rīgu – gan dzīvesvietas, gan darba nodrošinājuma ziņā. Protams, aktuāls ir arī bērnudārzu un skolu jautājums, kas diemžēl galvaspilsētā nenosedz pieprasījumu. "Darbs, dzīvesvieta un izglītība ir noteicošie faktori, lai tautieši gribētu atgriezties. Ja ir zināma dzīvesvieta, tas ļoti atvieglo reemigrācijas procesu, jo, atgriežoties Latvijā, ir nepieciešams deklarēties, citādi nav iespējams atrast darbu un bērnu pieteikt skolā vai bērnudārzā. Bez tā pat ģimenes ārstu nevar apmeklēt. Dzīvesvieta un deklarēšanās ir galvenā," uzsver koordinatore. Apmēram pusei potenciālo reemigrantu, kuri pie Ramonas vērsušies pēc padoma, Latvijā ir saglabājusies vai nu iepriekšējā dzīvesvieta, vai tā sarunāta pie radiniekiem. Pārējiem tas ir laika jautājums, atkarībā no prasībām. "Liela daļa ir tādu, kuri, aizbraucot dzīvot uz ārzemēm, visu šeit ir pārdevuši. Ja savulaik īsākais emigranta prombūtnes laiks manā praksē bija seši, septiņi gadi, tad nesen saskāros ar cilvēku, kurš prom bijis tikai divus gadus, tagad grib atgriezties un prasa: kur tagad dosiet man dzīvokli? Jo ir taču reemigrācijas projekts, caur kuru tas ir jānodrošina un viņam pienākas! Pienākas bezmaksas dzīvojamā platība, bezmaksas bērnudārzs un nodrošinājums ar darbu... Un reemigrācijas koordinators ir par to atbildīgs. Acīmredzot, ja izskan frāze "palīdzam atgriezties", cilvēks sadzird to, ko grib sadzirdēt. Bet ir jāsaprot, ka mums valstī šī reemigrācijas programma nav izstrādāta ar tik plašiem bonusiem, ja tā var izteikties," pasmaida Ramona. Viņa uzskata – cilvēks jebkurā valstī ir atbildīgs par savu dzīvi, lai kur viņš dzīvotu. "Ne valsts, ne koordinators, ne darba devējs nav atbildīgs par manu personisko dzīvi. Cits jautājums – kā ar šīm institūcijām sadarbojamies," norāda Ramona, viņa turpina: "Lēmumu aizbraukt katrs pieņem personīgi – robežas ir vaļā, varam braukt, pārdot savus īpašumus, visādi izrīkoties. Redzu, ka daļa cilvēku bijuši bezatbildīgi pret saviem lēmumiem, ņēmuši kredītus, ieķīlājuši īpašumus, vai arī biznesā nav veicies. Aizbraukuši bez valodas, ar izglītību, kas izvēlētajā valstī nav pieprasīta un – atkal ir slikti, jo cilvēks arī tur nevar iekārtoties. Tad, izdzirdot par reemigrācijas projektu, šis cilvēks grib atgriezties – tas ir sarežģīti."
Kur esam, kas esam
Taujāta, ko jaunās reemigrantu ģimenes vēlas – dzīvot pilsētā vai laukos, koordinatore atklāj, ka ģimenes ar bērniem bieži meklē iespējas Pierīgā, lauku vidi, klusu, ekoloģiski tīru dzīvesvietu. Ja reemigrants ir viens vai pārī – teiksim, ar otru pusīti, kurai nav Latvijas pilsonības, tad biežāk izvēlas Rīgu. "Rīgā ir vieglāk atrast darbu, arī ārzemniekam vieglāk iekļauties darba tirgū. Novēroju, ka šie cilvēki, kuri nav Latvijas pilsoņi, atrod darbu saistībā ar zemi, no kuras nākuši vai kura saistīta ar valodas zināšanām. Tie ir tirdzniecības aģenti, menedžeri, kuri ir labs atbalsts mūsu darba devējiem, ar konkrētas valsts specifiskajām zināšanām," atklāj Ramona.
Nupat rudenī noslēdzās VARAM konkurss reemigrantiem saimnieciskās darbības īstenošanai, kas paredzēja līdzfinansējumu konkrētam projektam 10 000 eiro maksimālajā apmērā. Rīgas plānošanas reģionā bija paredzēts atbalstīt vismaz četrus saimnieciskās darbības projektus. Tikušas iesniegtas vairākas idejas, bet, kā atzīst koordinatore, ne visas no tām bija pārdomātas. Dažas liecinājušas, ka idejas autors vispār nav gatavs biznesa videi. "Bet ir arī pārdomāti biznesi. Arī tādi, kas tiek pārcelti no valsts, kurā cilvēks jau ieguvis pieredzi un zināšanas biznesa veidošanā. Rezultātā atbalsta finansējumu reģionā ieguva trīs uzņēmēji. Trīs nācās noraidīt, jo nebija atbilstības prasībai par dzīves vietas deklarāciju, aizbraucot no Latvijas. Viens projekts neatbilda kritērijiem. Dažkārt cilvēki neizlasa līdz galam konkursa nolikumu," norāda Ramona. Atbalstītās biznesa idejas saistītas ar celtniecības, apmācības, adīšanas pakalpojumu nozarēm.
"Ir cilvēki, kuri emigrācijā esot, ir ļoti labi iedzīvojušies un jūtas brīnišķīgi. Latvija ģeogrāfiski ir ļoti izdevīgā vietā, var atlidot divu, trīs, piecu stundu laikā un būt mājās. Mūsdienās tā nav problēma. Ja cilvēks jūtas labi tur, kur viņš ir, var pilnveidoties, tas ir tikai apsveicami," uzskata Ramona un turpina par iepazītiem cilvēkiem Ziemeļvalstu diasporu seminārā: "Satikos ar jaunu puisi, kurš Latvijā pabeidzis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju un izvēlējies ar kosmosa zinātnēm saistītas studijas Nīderlandē, tagad savā jomā turpina izglītoties Stokholmā. Tā bija viņa izvēle, ko jaunais cilvēks gribēja darīt, taču tagad izvēle būs saistīta ar darba iespējām šajā jomā. Visticamāk, savas profesionālās ievirzes dēļ viņš nebūs Latvijā. Man patīk šīs tikšanās ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem – vienmēr braucu ar domu uzzināt, kāds ir bijis aizbraukšanas iemesls, kā konkrētais cilvēks ir iekārtojies, vai viņš ir laimīgs vai realizējis sevi, vai domā par atgriešanos. Un tikai tad mēs runājam par atgriešanās iespējām." Jau divus gadus pēc kārtas Ramona valsts svētkus 18. novembrī pavadījusi aiz Latvijas robežām. Pirmoreiz viņa bijusi Hamburgā – svētkus svinējuši svinīgā, draudzīgā atmosfērā kopā ar Hamburgas Latviešu biedrības cilvēkiem. Šoruden 18. novembra svētkos Ramona bijusi Eslingenā un pauž prieku par to, ka daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši uztur savā ģimenē latviešu valodu, savukārt izbrīnu raisot tie potenciālie reemigranti, kuri Ramonai vaicā: bet kādā valodā mans bērns runās Latvijā? "Tad man gribas atbildēt ar pretjautājumu: kādā valodā mēs Latvijā runājam? Kad braucat uz Angliju, jūs taču nejautājat, kādā valodā tajā valstī runāsiet! Varbūt mēģināsim paši saprast – kur mēs esam, kas mēs esam un ko varam dot šai vai citai valstij un ko mēs gaidām, lai mums iedod. Un cik esam gatavi pieņemt vienas vai otras vides nosacījumus. Tad, kad es aizbraucu uz Arābu Emirātiem, taču apzinos, ka nevaru staigāt ar pliku vēderu! Kāpēc tad šeit šķiet, ka mums ir visi parādā?" tā Ramona.
Dzīvei īstā vieta
Emigrācija un reemigrācija – patiesībā tie ir stāsti par cilvēku dzīvēm. Dzīvesstāsti. Ramonai savā koordinatores darbā nācies piedzīvot ne tikai prieka pilnus, bet arī skumjus un līdzjūtību raisošus dzīvesstāstus, bet daži šo stāstu fragmenti laupījuši arī nakts mieru. Piemēram, kad vīrietis spēka gados ir sakrājis līdzekļus, atgriezies Latvijā, noskaidrojis, kādas valsts institūcijas viņam jāapmeklē, lai sakārtotu dokumentus un atrastu piemērotu dzīves un darba vietu iecerētajā celtniecības nozarē. Bet pēc diviem mēnešiem kādā piektdienas pievakarē – pagalam izmisis, jo uzdzīvē ar draugiem iztērējis visus līdzekļus un darbu nav atradis – šis cilvēks zvana koordinatorei un teic, ka lekšot Daugavā, jo zaudēt vairs nav, ko. Viss pazaudēts. "Tas ir sarežģītākais mūsu darbā, jo neesam trenēti psihologi, lai zinātu, kā runāt šādās situācijās," atzīst Ramona.
Savukārt, kad uz Latviju atgriezies latviešu puisis ar sievu, kura nāk no Madagaskaras, un visi trīs tikušies konsultācijā, Ramonai – kā pati smej – prātā nākušas pasakainas ainiņas ar Madagaskaras pingvīniem. "Sēdēju un smaidīju," atzīst Ramona un pastāsta vēl kādu brīnišķīgu stāstu: "Bija kāds pāris ar diviem bērniņiem, kuri mērķtiecīgi bija izstrādājuši pārcelšanās plānu un atnāca uz konsultāciju pajautāt, vai plāns ir realizējams un nav kaut ko piemirsuši. Sarunas gaitā izrādījās, ka vīrs ir cittautietis, diezgan slavens fotogrāfs un ģimenē bija sapratuši – ja vīrs divreiz mēnesī aizbrauc pafotografēt, tad Latvijā viņi var ļoti labi dzīvot. Šeit sieviete var realizēt sevi, viņa ir starp saviem radiem un draugiem, savas dzimtas mājā. Arī bērni var mācīties un dzīvot drošā vidē. Tas bija noteicošais, kā dēļ šī ģimene pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā. Vīrs gan tagad ir emigrants, bet pieradis ceļot, darbs ir visā Eiropā un Latvija dzīvei izrādījusies ideāla vieta."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Par Madagaskaras pingvīniem, lekšanu Daugavā un pleca sajūtu saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.