Tālāk vairs nav kur iet. Divās desmitgadēs nav izdevies atrisināt pamatuzdevumu - pienācīgi apģērbt karavīru. Tāpat nav skaidrs, kāpēc mūsu zaļajā ainavā karavīriem jānēsā tie paši smilškrāsas formas tērpi. Nav loģikas - ja nu vienīgi tādēļ, lai viņus labāk iezīmētu šādā vidē. Te nu pats par sevi «uzprasās» jautājums, vai tad Latvijas aizsardzība nav mūsu armijas pamatuzdevums, kura sasniegšanai misija Afganistānā ir tikai līdzeklis? Un, ja tā nav, tad - ko gan mūsu karavīri dara šajā Āzijas valstī? Tad arī kļūst saprotams, kāpēc latviešu zemnieks ar aizdomām vaicā, kāpēc gan vispār pašu puišiem jābrauc uz šo karu.
Bet atbildes nav. Kārtējā karavīru vienība sveika un vesela atgriezusies mājās (savas profesionalitātes un labvēlīgu apstākļu sakritības rezultātā), armijas komandieris un ministrs pateikuši apsveikuma vārdus, uz Afganistānu aizbraukuši citi. Bet ārpus tā informatīvs tukšums. Nešķiet, ka atbildīgajām personām būtu vēlēšanās mazināt plaisu, kas armijas attīstībā radusies starp Latviju un kaimiņiem. Bet karavīri turp brauc mācībās un atbraukuši stāsta par igauņu Sisu bruņutransportieriem, mīnmetējiem un lauka formām. Un ar sajūsmu atceras igauņu civiliedzīvotāju labvēlīgo attieksmi pret satiktajiem karavīriem. Šādu patriotismu, kāda Latvijā pietrūkst, igauņi stiprina ar visu valsts augstāko amatpersonu iesaistīšanos valsts aizsardzības veidošanā.
Piemērs, ko vēlams ielāgot, ja vien nav apnicis žēlabaini runāt par ātrajiem igauņiem, un varbūt pienācis laiks veidot sabiedrisku kustību sadarbībai ar Latvijas bruņotajiem spēkiem. Un prasīt, lai vispirms jau premjers, turklāt tieši tagad - gaidāmo ārkārtas parlamenta vēlēšanu priekšvakarā - dotu atbildi uz vairākiem NATO norādījumiem par aizsardzības budžeta palielināšanu.