Rakstā jūtama patiesa ieinteresētība Latvijas valsts attīstībā un vēlme redzēt Latvijā saliedētu sabiedrību. Daudzām Pštrosa kunga tēzēm varu piekrist. Gan tam, ka sekmīgā integrācijas politikā liela nozīme „pilsoniskā principa lomas pieaugumam iedzīvotāju identifikācijas procesā ar savu valsti”, gan Latvijas iesaistīšanās Eiropas un reģionālajā integrācijā. Vēl varētu pievienot to, ka spēcīgs integrācijas veicinātājs ir ikdiena: nesenās krīzes grūtības skāra visus Latvijas iedzīvotājus, neatkarīgi no nacionalitātes, vienāda ir visu mūsu vēlme piedzīvot strauju Latvijas pēckrīzes izaugsmi.
Vēstnieks arī precīzi saskatījis „neiralģisko punktu” – Otrā pasaules kara notikumu interpretāciju, kas šķeļ Latvijas sabiedrības atmiņas par vēsturi (sociālo atmiņu): „Latvijas vēstures oficiālais krievu skaidrojums , ar kuru identificējas liela daļa Latvijas krievvalodīgo, daudzās principiālās nozīmēs ir gluži atšķirīgs no tā, kā savu pagātni uztver paši latvieši.” Vēstures izpratne ir jebkuras nācijas identitātes būtisks elements, to atzīst arī vēstnieks. Es principā piekrītu viņa aicinājumam uz izlīgumu sabiedrības skatījumā uz jaunāko Latvijas vēsturi.
Mēģināšu paskaidrot, kādam, manuprāt, šim izlīgumam jābūt.
Jebkuras nācijas vēstures priekšstatam ir jābalstās, pirmkārt, uz patiesiem faktiem, otrkārt, uz pareizām juridiskām atziņām, un, treškārt, uz taisnīgiem morāliem vērtējumiem. Ja ar izlīgumu ir domāts šāds vēstures priekšstats, tad katrā ziņā esmu par to. Ja ar izlīgumu domāts sakausējums starp puspatiesībām, juridiski izvairīgiem un morāli neskaidriem vērtējumiem, tad tāds izlīgums nav nedz vajadzīgs, nedz arī iespējams.
Latvijas liktenis Otrajā pasaules karā nav izņēmums. Interesanti, ka starp mūsu abu valstu – Čehijas un Latvijas - jaunākā laika vēsturēm pastāv zināmas paralēles.
Nacistiskā Vācija Čehijas Republikas priekšteces Čehoslovākijas teritorijas daļu (Sudetijas apgabalus) okupēja un anektēja 1938.gadā, bet pārējo Čehoslovākijas valsti okupēja un sadalīja 1939.gadā. Staļiniskā PSRS Latviju okupēja un anektēja 1940.gadā. Pieņemu, ka Čehijā šodien nebūs daudz tādu cilvēku, un kur nu vēl pārstāvēti politikā, kas uzskatītu, ka Čehoslovākija netika ar varu (lai arī, tāpat kā Latvija, bez militāras pretošanās) okupēta un sadalīta vai ka šī agresija būtu attaisnojama.
Gan Čehoslovākijas, gan Latvijas okupācijas varas mēģināja izdzēst šo valstu valstisko un starptautiski tiesisko eksistenci, uzskatot, ka vardarbība rada tiesības. Vācija uzskatīja, ka Čehoslovākija 1939.gadā ir beigusi eksistēt (šim uzskatam sākotnēji piekrita arī Rietumvalstis). Arī Padomju Savienība uzskatīja, ka Latvija 1940.gadā ir beigusi eksistēt (tam lielākā daļa Rietumvalstu nekad nepiekrita un piecdesmit gadus uzturēja Baltijas okupācijas neatzīšanas politiku).
Čehoslovākija tika atjaunota uz valstiskās nepārtrauktības doktrīnas bāzes 1945.gadā. Tas nozīmē, ka 1945.gadā netika dibināta jauna Čehoslovākijas valsts, bet gan tikai atjaunota līdzšinējās, 1918.gadā dibinātās Čehoslovākijas valsts faktiskā neatkarība. Okupācijas un aneksijas periods tika uzskatīts par prettiesisku, tas tādēļ nespēja pārtraukt Čehoslovākijas valsts pastāvīgo eksistenci kopš 1918.gada.
Latvija tika atjaunota uz valsts nepārtrauktības doktrīnas bāzes 1990./1991.gadā. Tas nozīmē, ka netika dibināta jauna Latvijas valsts, bet gan atjaunota līdzšinējās, 1918.gadā dibinātās Latvijas valsts faktiskā neatkarība. Okupācijas un aneksijas periods tika uzskatīts par prettiesisku, tas tādēļ nespēja pārtraukt Latvijas valsts pastāvīgo eksistenci kopš 1918.gada. Abos gadījumos tas nozīmēja arī pilsonības nepārtrauktību.
Čehoslovākijas okupētajā un anektētajā teritorijā okupācijas periodā ieceļoja zināms skaits Vācijas pilsoņu (it sevišķi Sudetijas apgabalos). Nacistiskā Vācija bija pārāk aizņemta ar karu, lai varētu vērienīgi īstenot savus kolonizācijas plānus. Loģiski, ka tie Vācijas pilsoņi, kuri okupācijas periodā tomēr ieceļoja Čehoslovākijā, 1945.gadā atjaunojot Čehoslovākijas valsts faktisko neatkarību, nekļuva par Čehoslovākijas pilsoņiem. Pēc tam viņi 1945.-1947.gadā kopā ar vairākiem miljoniem vācu tautības Čehoslovākijas iedzīvotāju, kas bija dzīvojuši Sudetijas apgabalos gadu simtiem, tika izdzīti uz Vāciju.
Latvijā okupācijas periodā ieceļoja ievērojams skaits PSRS pilsoņu. Tā bija apzināta padomju kolonizācijas politika (tādēļ, piemēram, Eiropas Parlaments savā 1983.gada rezolūcijā, kas nosodīja PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju, prasīja šī jautājuma izskatīšanu Apvienoto Nāciju dekolonizācijas komitejā). Loģiski, ka 1990./1991.gadā atjaunojot Latvijas valsts faktisko neatkarību, šie toreizējie PSRS pilsoņi nekļuva par Latvijas pilsoņiem. Atšķirībā no pēckara Čehoslovākijas, viņiem 1995.gadā ar likumu tika piešķirts īpaši priviliģēts (t.s. "nepilsoņa") statuss, kas ietver neierobežotu uzturēšanās un darba atļauju, kā arī citas sociālas garantijas un kas tos lielā mēra pielīdzina Latvijas pilsoņiem. Kādreizējiem ieceļotājiem un viņu pēctečiem tiek piedāvātas tiesības iegūt Latvijas pilsonību, ja vien viņi zināmā mērā ir apguvuši Latvijas valsts valodu – latviešu valodu, un spēj aptuveni orientēties Latvijas valsts vēsturē un konstitucionālās iekārtas pamatos. Naturalizācijas prasības Latvijas pilsonības iegūšanai ir zemas, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.
Problēma ir, kā vēstnieks to pareizi norāda, daļas šo okupācijas perioda ieceļotāju un viņu pēcteču nevēlēšanās atzīt okupācijas faktu un ar to saistītos tiesiskos un morālos vērtējumus. Problēma nav – te es nepiekrītu vēstniekam – latviešu "strikti nacionālistiskā" skatījumā uz savu vēsturi. Latviešu valodu kā valsts valodu un Latvijas pilsonību deviņdesmito gadu sākumā nenoteica un neatjaunoja, atriebjoties par „staļinisko deportāciju un terora šausmām”, kā to var izsecināt no vēstnieka raksta, bet gan tāpēc, ka, tāpat kā Čehoslovākijā 1945.gadā, Latvijā 1990/1991.gados tika izbeigts nelegālais okupācijas režīms, un tas nozīmē, ka de facto tika atjaunota 1918.gada Latvijas Republika, nevis dibināta jauna valsts.
Vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai un tam sekojošam izlīgumam labi varētu palīdzēt Krievijas oficiālā nostāja, apzinot un nosodot staļiniskos noziegumus. Ir dzirdēts viedoklis, ka okupācijas fakta atzīšanai (ko jau sen ir deklarējušas desmitiem rietumvalstu!) varētu sekot deokupācijas prasība no Latvijas puses. Tā tas nav. 1995.gada nepilsoņu likums, ar ko šo okupācijas perioda imigrantu uzturēšanās Latvijā tika legalizēta, un viņiem piešķirtās tiesības individuāli iegūt Latvijas pilsonību ir humāns 50 gadus ilgušās okupācijas un kolonizācijas politikas atrisinājums no Latvijas valsts puses. Latvijai ir vajadzīgi visi tās pilsoņi un visi tās iedzīvotāji. Bet kā katra valsts, arī Latvija ir tiesīga prasīt, ka visi atzīst tās eksistenci un tās valstiskos un nacionālos pamatus.
Saliedēta sabiedrība un nācijas vēstures priekšstats jābalsta uz patiesiem faktiem, tiesībām un demokrātiskai morālei atbilstošiem vērtējumiem. Tikai tad ir iespējama treknas svītras novilkšana zem pagātnes (vēstnieka vārdiem runājot). Visas citas „treknās svītras” ir ilūzija. Pagātne, kurā nav nodibināts taisnīgums turpina savu šķeļošo darbu tagadnē. To rāda Eiropas pēckara vēsture.
Gribu uzsvērt, ka nācijas vēstures priekšstats kā nācijas identitātes sastāvdaļa nav vien vēsturnieku un dažādu vēstures komisiju jautājums. Tas ir mūsdienu demokrātiskās pasaules izpratnes jautājums. Ja mēs bez ierunām un bez jebkādiem diplomātiskiem aplinkiem neatzīstam nacisma noziegumus un to amoralitāti, mēs šodien nevaram būt demokrāti. Ja mēs bez ierunām un bez jebkādiem diplomātiskiem aplinkiem neatzīstam Latvijas okupāciju, padomju režīma pastrādātos noziegumus un to amoralitāti, jo sevišķi sekas un politiskos un morālos pienākumus, ko tas tieši mūsdienās uzliek gan sabiedrībai kopumā, gan katram pilsonim un katram cilvēkam, kas vēlas kļūt par pilsoni vai arī kas vienkārši te dzīvo, tad mēs šodien nevaram būt demokrāti.
Vēstnieks saka, ka sabiedrības integrācijas koncepcija, kas augstāk par visu uzstāda tīri „nacionālo” principu, nevar cerēt uz panākumiem. Piekrītu. Neviena no Latvijā līdz šim pieņemtajām integrācijas koncepcijām, tai skaitā tā, kas pašlaik top Kultūras ministrijā, to nav darījusi. Integrācijai ir gan pilsoniskā, gan ikdienas kopā dzīvošanas dimensija. Tai jābalstās uz XXI gs sākuma nacionālas demokrātiskas valsts vajadzībām (te atkal piekrītu vēstniekam), kas globālās pasaules priekšrocības, sabiedrības daudzveidību spēj savienot ar aktīvu katras valsts nacionālās savpatnības nostiprināšanu un attīstīšanu. Tā, vienalga vai runājam par Čehiju vai Latviju balstās jo sevišķi valodā un atšķirīgajā kultūrtelpā. Tāpēc „nacionālais princips” nav augstāk par visu, bet tas ir pašsaprotams nacionālo valstu atšķirības un pievilcības pamats.
Latvija ir nacionāla demokrātiska valsts, ar savu vēsturi, arī traģisko okupācijas vēsturi, un savu nacionālo – latvisko - identitāti. Tiem, kas Latviju grib redzēt kā savu valsti, tas ir jāsaprot un jāpieņem. Tā minimāla un taisnīga prasība, patiesībā tik vienkārša prasība. Diplomātisks kompromiss ar tiem, kas joprojām vēl turas pie okupācijas ideoloģijas, kas nav nedz faktos balstīta, nedz tiesiski un morāli attaisnojama, nav risinājums.
Tikai taisnīgums spēj būt par pamatu izlīgumam, kas būtu ilgtspējīgs. Arī, ja tas prasa sāpīgu pamošanos no bankrotējušām ideoloģiskām ilūzijām. Uz tādu – tātad īstu - izlīgumu arī aicinu.