Balstīdamās uz spieķīša, uzslavas savai pastniecei nopakaļus sauc 80 gadu slieksni pārkāpusi kundze vientuļā, mežu ieskautā mājiņā Madlienas pusē, uz kuru ved grūti izbraucami ceļi. Šīs mājas pagalmā biežākie viesi ir ūdele, pelēka cauna, vēl daži meža zvēri un... pastnieks – tik gaidīts ciemiņš! Kā draugs un uzticības persona, kam var lūgt palīdzību un pat padomu grūtā brīdī.
Kad Diena kopā ar Zemgales reģiona pasta nodaļu darbiniekiem dodas viņu ikdienas gaitās, pārliecināmies, ka šajā jomā nepieciešamas ne tikai vienas šauras profesijas specifiskās prasmes. VAS Latvijas pasts ik gadu organizētais konkurss Mans pastnieks, kurā iedzīvotāji, aizpildot anketu, saka paldies un izceļ, viņuprāt, labākos pasta aroda pratējus, apliecina, ka labu vārdu, ko veltīt sūtījumu nogādātājiem, netrūkst. Gaidot Mans pastnieks 2017. gada rezultātus (pieteikt konkursam savu pastnieku vai pasta nodaļas operatoru ikviens vēl var paspēt līdz 31. janvārim), satiekamies ar dažiem no pasta profesionāļu pulka, kam iedzīvotāji savu atzinību pauduši iepriekšējā gada konkursā.
Neesam tikai saņēmēji
Ķeguma pasta nodaļā darbdienu rīti sākas vēl pirms plkst. 8.00, kad piebrauc pasta mašīna ar tās dienas sūtījumiem, kuri aši jāsašķiro, līdz durvis tiks vērtas pasta nodaļas apmeklētājiem. Šī divstāvu pasta ēka uzbūvēta Ķeguma HES-2 celtniecības laikā pagājušā gadsimta 70. gados. Pasta nodaļas vadītāja Biruta Žagata šeit strādā 24 gadus, sākumā viņa bijusi operatore.
Pasta māja ir ne tikai vieta, kur saņemt paciņu vai nosūtīt to, bet arī tāds kā sabiedriskais centrs, kur socializēties
Padomju laikos celtā ēka liecina, ka kādreiz šajā pusē pastniekiem darāmā bijis daudz vairāk. Tagad klientus viņas apkalpo divatā – Biruta un pasta nodaļas operatore. Taču arī mūslaikos klientu šeit netrūkst, nāk ne tikai vietējie, bet ērtās piekļūšanas dēļ – pašā Rīgas šosejas malā pretī dzelzceļa stacijai – pietur, lai ienāktu, arī garāmbraucēji. Tikmēr Ķeguma ļaudīm, it sevišķi vecāka gadagājuma, pasta māja ir ne tikai vieta, kur saņemt paciņu vai nosūtīt to, bet arī tāds kā sabiedriskais centrs, kur socializēties, kur iegādāties dāvaniņu – sākot no kalendāra, beidzot ar kastroli vai vafeļu pannu –, kur atnākt parunāties īsi pirms pulksten pieciem, tad, kad televīzijā beigušies seriāli, bet savukārt pastniekiem parasti spraigā darba diena strauji tuvojas beigām.
"Mūsu laikos pastnieka darbs tiešām ir grūts. It sevišķi tāpēc, ka tik populāri ir sociālie tīkli, – tiklīdz kādam kaut kas nepatīk, var nopublicēt negatīvu atsauksmi, pat neiedziļinoties, cik tā ir objektīva. Vairs neesam aizsargāti, lai arī mūsu pasta cilvēki savu darbiņu dara godprātīgi un no sirds," atzīst Ķeguma pasta nodaļas vadītāja Biruta Žagata, piebilstot, ka līdz ar moderno tehnoloģiju ienākšanu dzīvē arī sabiedrībā kopumā esam kļuvuši ievainojamāki. Viņa atceras kādu situāciju ikdienas darbā – pasta nodaļā ienācis kāds klients, pasta operatore klientu tūliņ sākusi apkalpot, bet Biruta tajā brīdī kolēģei no citas pasta nodaļas pa telefonu sniegusi konsultāciju, kā pareizi pasūtīt pastmarkas. Pēc tam sociālajos tīklos parādījusies acīmredzot šī vīrieša virtuāli sniegtā atsauksme ar pretenziju pret to, ka Biruta darba laikā kārto privātas lietas. Sirsniņa viņai nosāpējusi... "Bet mēs cenšamies vairot labo – katram klientam novēlēt jauku dienu. Ievēroju, ka pēdējā laikā daudzi jauni cilvēki, arī vīrieši, pasteidzas pirmie ar laba vēlējumiem. Tas sagādā prieku," uzsver Biruta.
Pat jaunieši atzīstot, ka apsveikuma kartītes formāts esot daudz patīkamāks nekā īsziņa vai ieraksts sociālajos tīklos
Taujāju, ko ietver pasta nodaļā labi padarīts darbs? Biruta Žagata mirkli aizdomājas, jo tās ir vairākas profesionālas iemaņas: "Pirmkārt, ātri apkalpot klientu, otrkārt – precīzi, jo par kļūdīšanos dārgi jāmaksā. Kļūdīties var ne tikai ar adresi, adresāta valsti, bet arī pieņemot pasta sūtījumu un nosverot to. Kļūdīties var, saskaitot naudiņu, tādējādi "apskaitot" sevi. Tas ir cilvēciskais faktors."
Pasta nodaļas vadītāja stāsta, ka mūsdienās vēstuļu kļuvis mazāk, lai gan ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu apsveikuma kartīšu aploksnēs joprojām tiek sūtīts gana daudz, lai neizdarītu pārsteidzīgus secinājumus par internetvides uzvaras gājienu. Pat jaunieši atzīstot, ka apsveikuma kartītes formāts esot daudz patīkamāks nekā īsziņa vai ieraksts sociālajos tīklos. Jūtami vairāk ir paciņu – cilvēki šo iespēju tiešām izmanto, un ne tikai, lai saņemtu sūtījumu, teiksim, no Āzijas, bet arī lai paši sūtītu paciņas. "Mēs neesam tikai saņēmēji, daudz sūtām arī prom," secinājuši Ķeguma pastā.
Dienas pirmais cēliens pasta darbiniekiem ir saspringtākais laiks, kad jāpagūst daudz, arī apkalpot klientus. "Labs jaunievedums ir tas, ka vienkāršās paciņas, kas nav reģistrētās, mēs ievadām sistēmā, un adresāts saņem īsziņu par to, ka sūtījumu var nākt saņemt. Ļoti labi darbu atvieglo arī tas, ka visas mazumtirdzniecībā tirgojamās preces ir skenējamas, koda numurs vairs nav jāievada ar roku. Darbs tagad rit raitāk," stāsta Biruta. Viņai šī profesija patīk: "Citādi jau te nestrādātu." Galvenā profesionālā īpašība šajā darbā esot precizitāte.
Esmu fiksā
Madlienas pasta nodaļas pastniecei Ilvitai Gavrei, kura šeit strādā jau sešus gadus, darba cēliens sākas plkst. 8.00 no rīta. Viņa apkalpo Suntažu un Lauberes pagasta teritoriju. Dažas dienas pastniecei ir "garās dienas" – kad iznāk Ogres Vēstis un kad abonētājiem pienāk Laimīgā Programma. Protams, arī pensiju dienas. Ilvita stāsta, ka pēdējos gados pensiju saņēmēju skaits šajā pusē jūtami sarucis, – vēl pirms dažiem gadiem te bijis ap 180 senioru, tagad Ilvitas redzeslokā ir aptuveni 140 pensiju saņēmēju.
Bet, pirms doties ceļā pie iedzīvotājiem, pasta nodaļā ir jāsašķiro visi sūtījumi – vēstules, sīkpakas, jāsaloka avīzes. Ilvita rāda sarakstu ar laikrakstu abonētājiem, pēc kura viņa vadās. Tā nav, ka avīzes ļaudis vairs nelasa, – viena kundze pasūtot pat sešus preses izdevumus! Dienā, kad Diena dodas ceļā kopā ar pastnieci, Ilvitai ir jānogādā laikraksti 88 adresātiem Lauberē un Suntažos.
Savus pensionārus esmu pabrīdinājusi – ja ar katru gribēšu aprunāties un gaidīt, es savu darbu nepabeigšu nekad
Kad sūtījumu šķirošanas darbiņš ir padarīts, var ar auto doties pie klientiem. Vietējie iedzīvotāji Ilvitu iesaukuši par "nenotveramo". "Man daudzas tantes zvana un lūdz, lai uz mirklīti pie pastkastes pagaidu, ka man esot sataisīta paciņa, piemēram, lai apsveiktu Ziemassvētkos. Citas kundzes uz pastkastes uzlīmē zīmītes. Sūdzas, ka mani nevar noķert. Bet savus pensionārus esmu pabrīdinājusi – ja ar katru gribēšu aprunāties un gaidīt, es savu darbu nepabeigšu nekad. Esmu dzelžaini saprogrammējusi darba režīmu. Esmu fiksā," pasmaida pastniece. Protams, pildot darba pienākumus, gadās arī grūti izbraucami ceļi, pa kuriem iespējams pārvietoties vien ar 20 kilometriem stundā. Un ir viens adresāts, pie kura nevar piebraukt ar mašīnu, – pastniecei pusstunda ir jāiet kājām turp un pusstunda atpakaļ. "Šodien gan redzēju, ka sarežģītie Lauberes ceļi tiek greiderēti," nopriecājas Ilvita Gavre.
Palīgs senioriem
Kad Ilvita tikko sākusi strādāt, vēstuļu bijis krietni vairāk. Tolaik viņas pārziņā bijis vien Suntažu pagasts. "Kādreiz vēstuļu bija ļoti daudz. Ja man šodien būtu tāds apjoms, es droši vien netiktu galā. Bet vēstules sūta, jo īpaši gada nogalē. Šodien vienā pastkastē saliku piecas," stāsta jaunā sieviete. (Diena viņai darba gaitās piebiedrojās brīdī starp Ziemassvētkiem un gada nogali.)
Taujāta, vai pati arī raksta apsveikuma kartītes ar roku, Ilvita kautrīgi pasmaida – esot domājusi to darīt, bet vēl nav sanācis. Dažkārt viņa kā savu klientu palīgs un uzticības persona turpina darboties arī pēc tam, kad beidzies viņas kā pastnieces darba laiks. "Ir pensionāri, kuri vakaros piezvana, palūdz ko izdarīt viņu labā. Zāles, piemēram, jānopērk un jāaizved. Vienai kundzei palīdzēju nokārtot problēmas ar elektrības piegādi."
Pastniece skaidro, cik svarīgi ir izrādīt cieņu pastniekam, iekārtojot pieklājīgu pastkastīti: "Kad sāku Lauberē strādāt, mazliet bija šoks. Viena pastkaste iekārta kokā, to nevar atrast! Citā vietā jākāpj uz pussabrukušiem piena kannu steķiem – pilnīgi bail. Reiz atbraucu, skatos, steķi ir sabrukuši. Bet ir arī tādi klienti, kuri piedomā pie pastkastītes dizaina. Dzintaros man ir skaista pastkaste, tiesa, ne katrs iedomāsies, kur tajā jāiemet avīze."
Pastniekam jābūt ne tikai pastniekam un tirgotājam, bet arī psihologam un gluži vai sociālajam darbiniekam
Dodamies uz Dzintariem. Šodien šajā pastkastē Ilvitai jāieliek Šoko pasta sūtījums – skaisti noformēta šokolādīte, kurai otrā pusē norādīta adrese "Mīļajai Zigrīdiņai" un pielīmētas divas pastmarkas. Pēdējā laikā šādi sūtījumi kļūst aizvien populārāki. Tikmēr citā vietā grūti izbraucama ceļa malā vairāku adresātu sarūsējušo pastkastīšu aizvērtņus virina vējš…
Ilvita piezvana kādai gados vecākai klientei, kura jau iepriekš lūgusi rast viņai laiku, lai uzkavētos: "Pēc pusstundas būšu klāt. Gaidi. Būs arī pārsteigums." Dodamies pa meža ceļu. "Viņa ir pati labākā pastniece," atverot mājas durvis, Ilvitu uzslavē Herta Kalniņas kundze. Aicinot mājā, seniore nebeidz vien priecāties, ka izdevies notvert nenotveramo: "Šī ir vienreizēja meitene! Palūdzu, lai atved man zāles, – viņa atved. Man jau ir grūti staigāt. Reiz nodomāju, ka man būs jāuzraksta par viņu. Gribat, uzcienāšu ar konserviem?" Seniorīte joprojām abonē avīzes un lepojas, ka dažas no tām uz mājām pasūta no pirmās iznākšanas dienas. "Gribu zināt, kas notiek šajā trakajā pasaulē," paskaidro kundze. Izrādās, viņa kādreiz pati strādājusi pastā, tikai Litenē. Pastnieka darbu kundze spēj novērtēt.
"Pastniekam jābūt ne tikai pastniekam un tirgotājam, bet arī psihologam un gluži vai sociālajam darbiniekam. Esmu mācījusies lauksaimniecību un dārzkopību, bet tās jomas mani neinteresē. Man patīk pastnieka darbs," saka Ilvita Gavre.
Vislatvijas akcijas Mans pastnieks ietvaros ikviens Latvijas iedzīvotājs ik gadu aicināts iesniegt anketu par uzticamāko, zinošāko un izpalīdzīgāko pastnieku, kā arī pasta nodaļu operatoru.