ST vērtēja Publisko iepirkumu likuma 39.panta pirmās daļas 6.punktu, kas noteic pretendentu izslēgšanas nosacījumu publiskajos iepirkumos, nosakot, ka pretendentu izslēdz no dalības iepirkuma procedūrā, ja pretendenta darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi noteiktajā laika posmā ir mazāki par 70% no attiecīgās nozares darba ņēmēju vidējiem darba ienākumiem valstī.
Kā informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līga Pauliņa, ST atzinusi apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91.pantam, kas paredz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā.
ST nolēma, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2012.gada 1.martā.
Šāds termiņš noteikts, lai sniegtu likumdevējam iespējas pilnveidot apstrīdētajā normā ietverto tiesisko regulējumu, paredzot mehānismu, kas nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un neaizskartu nodokļus maksājošo pretendentu tiesības. Tādejādi ST atzinusi par piemērotāko risinājumu normas atzīšanu par spēkā neesošu ar brīdi nākotnē.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Jau ziņots, ka lieta tika skatīta rakstveida procesā - bez procesa dalībnieku piedalīšanās.
ST vērtēja šīs normas atbilstību Satversmes 91. un 105.pantam, kas paredz personu vienlīdzību likuma un tiesas priekšā un garantē tiesības uz īpašumu.
HansaWorld Latvia pieteikumā ST norādījusi, ka apstrīdētā norma aizskar tās īpašuma tiesības, jo ierobežo ekonomiskās intereses veikt saimniecisko darbību un gūt peļņu valsts un pašvaldību iepirkumu tirgū.
Tāpat apstrīdētā norma nepamatoti paredz nevienlīdzīgu attieksmi pret atsevišķiem pakalpojumu sniedzējiem, kas piedalās publiskajos iepirkumos, uzskata pieteikuma iesniedzējs.
Turklāt apstrīdētā norma esot pieņemta ar mērķi sekmēt tā saucamo aplokšņu algu izskaušanu, tomēr ne visi uzņēmumi, kuru darbinieku vidējie darba ienākumi nesasniedz 70% no vidējās algas nozarē, maksā aplokšņu algas.
Iemesli zemākam atalgojumam varot būt dažādi, piemēram, uzņēmums ir nesen nodibināts un nevar atļauties maksāt darbiniekiem tādas algas kā nozares vadošie uzņēmumi, uzņēmumā strādā nepilna laika darbinieki, uzņēmums izmanto ārpakalpojumus, piemēram, speciālisti sniedz pakalpojumus kā pašnodarbinātie, norādījusi HansaWorld Latvia.
Kā informēja Pauliņa, ST vērtēja, vai apstrīdētā norma aizskar uzņēmuma Satversmes 105.pantā nostiprinātās pamattiesības, proti, tiesības uz īpašumu. ST secināja, ka konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar jautājumus par īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz ar to turpmāk tiesa vērtēja vienīgi apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem un secināja, ka tajos noteiktās pamattiesības apstrīdētā likuma norma neaizskar. ST izbeidza tiesvedību daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105.pantam.
ST norādīja, ka no konstitucionālās sūdzības izriet, ka ir izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība vienīgi Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kas garantē visu personu vienlīdzību likuma priekšā, jo lietā nav strīda par apstrīdētās normas neatbilstību diskriminācijas aizlieguma principam.
ST atzīmēja, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats.
ST atzina, ka apstrīdētā norma ir attiecināma uz visiem iespējamiem iepirkuma procedūras pretendentiem, tomēr tās piemērošanas negatīvās sekas izpaužas vienīgi attiecībā uz tiem pretendentiem, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam.
Konkrētajā lietā par salīdzināmo grupu nošķiršanas kritēriju ir atzīstams pretendenta darba ņēmēju vidējais atalgojums, līdz ar to tiesa norādīja, ka šādā situācijā ir iespējams nošķirt divas pretendentu grupas atkarībā no to darba ņēmējiem izmaksātā atalgojuma apmēra salīdzinājumā ar attiecīgās nozares vidējiem rādītājiem.
ST secināja, ka uzņēmumi, kuri piedalās iepirkuma procedūrās vai ir ieinteresēti iegūt publiskā iepirkuma līguma noslēgšanas tiesības, atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos, līdz ar to pretendenti, kuru darba ņēmēju vidējais atalgojums ir lielāks par apstrīdētajā normā noteikto 70% robežu, atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.
Ņemot vērā, ka apstrīdētā norma kalpo kā kritērijs pretendentu izslēgšanai no dalības iepirkuma procedūrā, komersanti, kuru darba ņēmēju mēneša vidējie darba ienākumi ir lielāki par apstrīdētajā normā noteikto 70% robežu, var turpināt dalību iepirkuma procedūrā, savukārt tie pretendenti, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam, zaudē tiesības turpināt dalību iepirkuma procedūrā.
Līdz ar to ST secināja, ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.
ST arī secināja, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir vēlējies izslēgt pretendentus, kuri pilnībā nepilda nodokļu maksāšanas saistības, no turpmākas dalības iepirkuma procedūrā. Turklāt apstrīdētā norma stimulē uzņēmējus maksāt nodokļus, kā arī nodrošina godīgu konkurenci iepirkuma procedūras pretendentu vidū, līdz ar to par apstrīdētās normas leģitīmo mērķi tiesa uzskatīja sabiedrības labklājības veicināšanu un citu personu tiesību aizsardzību, kas izpaužas kā nodokļus nepilnīgi maksājošo pretendentu izslēgšana no dalības iepirkuma procedūrā, pilnvērtīgas nodokļu iekasēšanas sekmēšana un godīgas iepirkuma procedūras pretendentu konkurences nodrošināšana.
Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā pretendenti, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam kritērijam un izvairās no nodokļu nomaksas, tiek izslēgti no dalības iepirkuma procedūrās. Šādā gadījumā tiek sasniegts apstrīdētās normas leģitīmais mērķis, jo tiesības noslēgt publiskā iepirkuma līgumus neiegūst tādi pretendenti, kuri izvairās no nodokļu nomaksas un tādējādi tiek aizsargāta arī godīga konkurence pretendentu vidū, jo piedalīties iepirkuma procedūrā var vienīgi tādi pretendenti, par kuru nodokļu saistību izpildi nepastāv šaubas. Līdz ar to likumdevēja izraudzīto leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar apstrīdētajā normā ietvertajiem līdzekļiem.
Vērtējot, vai apstrīdētā norma sasniedz savu leģitīmo mērķi, kopsakarā ar apstrīdētās normas piemērošanas praksi, ST secināja, ka apstrīdētā norma var ierobežot tādu personu tiesības, kuras ir izpildījušas visas nodokļu nomaksas saistības, bet vienlaikus tā nenodrošina iespēju izslēgt visus tos pretendentus, kuri nemaksā valstij nodokļus pilnā apmērā, jo ne uz visiem ir attiecināms apstrīdētajā normā ietvertais izslēgšanas kritērijs.
ST atzina, ka praksē pastāv dažādi iemesli, kuru dēļ pretendents var atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam, kaut arī tas ir godprātīgi veicis visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus.
Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir vērsts vienīgi uz tādu pretendentu tiesību ierobežošanu, kuri nav pilnībā izpildījuši nodokļu nomaksas saistības, līdz ar to tiesa secināja, ka apstrīdētā norma var ierobežot tādu pretendentu tiesības, kuri ir izpildījuši visas nodokļu maksāšanas saistības pret valsti, bet neierobežot tādu pretendentu tiesības, kuri šīs saistības pilnībā nav izpildījuši.
Analizējot Eiropas Savienības (ES) tiesas praksi par pretendentu izslēgšanas kritēriju tiesiskumu, ST secināja, ka pretendentu izslēgšana uz neapstrīdamas prezumpcijas pamata nav pieļaujama.
ST atzina, apstrīdētās normas trūkumi izriet no tās stingri formālās piemērošanas kārtības, kurā normas piemērotājam nav jāpārliecinās par aizdomu pamatotību par pretendenta nodokļu saistību izpildi, kā arī pašam pretendentam nav iespējas pierādīt, ka tam nav nodokļu parādu pret valsti.
ST secināja, ka likumdevējam ir jāizvēlas saudzējošāki līdzekļi apstrīdētās normas leģitīmā mērķa sasniegšanai, līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.
ST norādīja, ka, lai nepārsniegtu apstrīdētās normas leģitīmo mērķi, likumdevējam ir jāizvēlas vai nu tādi līdzekļi, kuri neierobežo nodokļus maksājošo iepirkuma procedūru dalībnieku tiesības turpināt dalību iepirkuma procedūrās, vai arī jānoteic tāda tiesiskā kārtība, kurā pretendents var pierādīt, ka tas ir veicis visus normatīvajos aktos paredzētos nodokļu maksājumus.
Tādējādi likumdevējam saglabājas rīcības brīvība, izvēloties apstrīdētās normas sasniegšanai piemērotākos līdzekļus, ciktāl tie neierobežo nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās, rezumēja ST.