Kā aģentūru LETA informēja Labklājības ministrijas (LM) pārstāvis Egils Zariņš, pētījuma tapšanas laikā bērniem tika uzdoti dažādi jautājumi, tostarp par viņu kopējo izpratni par līdzdalības tiesībām un ar to saistītajām citām tiesībām. Bērnu atbildēs gūts apliecinājums, ka skolās bērniem tiek mācīts par bērnu tiesībām, tomēr kā kopīgu iezīmi var atzīmēt, ka bērniem trūkst izpratnes par to, kādēļ tiesības ir būtiskas un kāda ir to praktiskā nozīme. Kā pozitīvu faktu var atzīmēt to, ka bērni, runājot par tiesībām, vienmēr minēja arī pienākumus. Tomēr, bērni uzskata, ka "tiesības uz savām tiesībām" ir jānopelna. Bērnu domas arī bieži dalījās par to, vai bērnam būtu nepieciešama īpaša aizsardzība un tiesības.
Apkopojot bērnu teikto, kā vienojoša iezīme atklājas, ka bērniem nav skaidra priekšstata, ko nozīmē līdzdalība un kā tā viņu ikdienas dzīvē varētu tikt īstenota. "Jāatzīmē, ka sākotnēji iztaujāti par savām līdzdalības iespējām skolā, ārpusģimenes aprūpes institūcijā vai citā sev ikdienišķā dzīves vidē bērni parasti tās novērtēja kā ļoti labas. Tomēr pēc konkrētu jautājumu uzdošanas un savstarpējas diskusijas bērni mainīja savu vērtējumu un atzina, ka, lai arī normatīvajos aktos un citos dokumentos noteikts, ka bērniem pastāv līdzdalības iespējas, bērni tomēr pārsvarā netiek iesaistīti sev būtisku jautājumu izlemšanā. Kā piemēru var minēt bērnu niecīgās iespējas ietekmēt skolas ikdienu vai mācību procesu, tostarp fakultatīvo mācību priekšmetu izvēli, skolas un klašu iekārtojumu, mājas darbu apjomu, skolas pusdienu piedāvājumu vai arī skolas iekšējās kārtības noteikumus. Bieži izskanēja viedoklis "skolā mums daudz ko jautā un uzklausa, bet neņem pēc tam vērā", kā arī "kāda jēga teikt, jo tāpat jau tas neko nemainīs"," skaidroja Zariņš.
Kā liecina bērnu atbildes, bērnu viedoklis pārsvarā tiek jautāts par skolas un klases pasākumiem vai ekskursijām, kas ir pozitīvi, tomēr neiekļauj bērnu viedokļu noskaidrošanu par daudz būtiskākiem jautājumiem. Arī skolēnu pašpārvaldes pārsvarā darbojas kā pasākumu organizēšanas aģentūras, nevis tiek iesaistīti skolēniem būtisku jautājumu risināšanā.
Apkopojot pētījuma rezultātus, kopumā spilgti jūtama bērnu neticība, ka viņi ar savu viedokli var ietekmēt pieaugušo lēmumus, procedūras vai darbības attiecībā uz situācijām ārpus savas ģimenes. Arī ģimenē bērnu iesaiste lēmumu pieņemšanā, tostarp jautājumos par to, kuru skolu vai pulciņus apmeklēt, kādu apģērbu vai matu sakārtojumu izvēlēties u.tml., kā var secināt pēc bērnu izteikumiem, notiek ļoti atšķirīgi. Tomēr kopumā pozitīvāk bērni novērtēja līdzdalības iespējas ģimenē. Tajā pašā laikā ne visi bērni vēlējās atklāti runāt par iespējām piedalīties lēmumu pieņemšanā savā ģimenē. Tas, iespējams, varētu liecināt, ka šo bērnu viedokļa uzklausīšana ģimenē tikusi veicināta mazākā mērā.
Salīdzinot dažādas bērnu grupas un viņu iespējas ietekmēt savu ikdienu, esot redzams, ka bērniem speciālajā internātskolā, bērnu namā vai nepilngadīgo ieslodzījuma vietā ir daudz mazākas iespējas ietekmēt savu ikdienas dzīvi, tostarp ēdiena, apģērba, istabas biedru un skolas izvēli kā arī citus bērna dzīvei būtiskus jautājumus. Arī, pieņemot tādus bērna dzīvei izšķiroši svarīgus lēmumus kā par bērna ārpusģimenes aprūpe vai adopcija, secināms, ka bieži nepietiekami tiek uzklausīts un ņemts vērā bērna viedoklis, kā arī bērnam saprotami izskaidrots iemesls viņa šķiršanai no ģimenes, tālākais process un tā praktiskā ietekme uz bērna dzīvi. Tas arī zināmā mērā apstiprina pētījuma intervētās ekspertes teikto, ka bērns šādās situācijās ārpusģimenes aprūpes vai adopcijas procesā ļoti bieži ir kā "objekts, čemodāns", ko no vienas vietas nogādā uz otru vietu, īpaši necenšoties viņam skaidrot situāciju vai izzināt viņa viedokli. Tas attiecās gan uz bērnu nogādi uz krīzes centru vai uz kādu no sociālās aprūpes vai rehabilitācijas iestādēm.
Pētījumā vērtējot, vai un kādā veidā valsts vai pašvaldības pakalpojumu sniedzēji iesaista bērnus pakalpojumu novērtēšanā, piemēram, ārstniecības iestādēs, bibliotēkās, sporta klubos, dienas centros, biedrība secina, ka bērnu iesaistīšana pakalpojumu novērtēšanā nav izplatīta prakse Latvijā, vismaz ne publiskajā sektorā. Kā viens no iemesliem varētu būt tas, ka bērns netiek uzskatīts par personu ar pilnām rīcības spējām, jo nav pilngadīgs.
Kā informēja Zariņš, biedrība "Latvijas bērnu labklājības tīkls" veicis pētījumu par to, cik draudzīga un saprotama bērnam ir dažādo valsts un pašvaldības institūciju veidotā sistēma Latvijā un kādas ir bērnu iespējas tajā līdzdarboties, proti, saņemt sev būtisko informāciju saprotamā un draudzīgā veidā, tikt uzklausītiem un piedalīties lēmumu pieņemšanā, kas tiešā veidā attiecas uz bērnu dzīvi. Izpētē uzsvars tika likts uz jomām, kuras bērnu ikdienas dzīvē ir visbūtiskākās - ģimene, skola, kā arī saskaroties ar valsts un pašvaldības institūcijām, tai skaitā saņemot dažādus pakalpojumus vai nonākot saskarē ar tieslietu sistēmu, bāriņtiesām vai sociālās aprūpes iestādēm.
Pēc Zariņa paustā, bērnu līdzdalības novērtēšanas rīks balstās uz ANO Bērnu tiesību konvencijas 12.pantu, kurā nostiprinātas bērna tiesības uz līdzdalību. Tā pamata mērķis ir palīdzēt institūcijām un organizācijām atklāt izaicinājumus, lai praksē varētu pilnvērtīgi nodrošināt bērnu līdzdalību. Tas palīdz arī veidot vienotu izpratni par bērna līdzdalību dažādu nozaru profesionāļu un politikas veidotāju starpā, kā arī veicina informētību un izpratni par to, ka bērna līdzdalība nav tikai formāla tiesību norma, bet tās pamatideja un mērķis ir jau no mazotnes palīdzēt bērnam attīstīties un veicināt viņa spēju formulēt un izteikt savu viedokli, izrādīt iniciatīvu un gūt pārliecību par savām spējām ietekmēt savu dzīvi un uzņemties atbildību par paša pieņemtajiem lēmumiem.
Bērnu līdzdalības novērtēšanas rīks ietver nozaru normatīvu un politikas plānošanas dokumentu analīzi, kā arī fokusgrupu diskusijas ar bērniem vecumā no 12 līdz 18 gadiem, lai noskaidrotu bērnu pieredzi. Fokusgrupu diskusijās tika iekļauti 162 bērni no vispārējās izglītības skolām, speciālajām internātskolām, bērnu aprūpes institūcijām un nepilngadīgo ieslodzījuma vietām. Aptvertas arī tādas bērnu grupas kā bērni ar īpašām vajadzībām, romu tautības bērni, kā arī bērni no sociālā riska ģimenēm. Tika intervēti arī dažādu jomu un nozaru speciālisti par viņu pieredzi un skatījumu uz bērnu līdzdalības tiesību nodrošināšanu Latvijā.
Bērni kā būtiskākos ieguvumus no dalības fokusgrupu diskusijās minēja plašāka skatījuma un izpratnes gūšanu par savām tiesībām uz līdzdalību. Bērni atzīmēja, ka tiesību uz līdzdalību tēma ir viņiem aktuāla. Turklāt bērni pozitīvi novērtēja iespēju tikt uzklausītiem un izteikties par jautājumiem, kuros, saskaņā ar bērnu teikto - ikdienā pieaugušie parasti bērniem nejautā viedokli.
Nākamnedēļ, 12.decembrī, no plkst.13 līdz 17 Tiesībsarga biroja 4.stāva konferenču telpā LM sadarbībā ar Tiesībsarga biroju, biedrību "Latvijas Bērnu labklājības tīkls" un Eiropas Padomi organizēs diskusiju "Bērnu līdzdalības novērtējums Latvijā - tiesiskais regulējums un prakse bērnam būtiskajās dzīves jomās". Diskusijā tiks prezentēti "Latvijas bērnu labklājības tīkla" veiktā pētījuma rezultāti par bērnu līdzdalības novērtējumu, kas veikts, izmantojot Eiropas Padomes (EP) metodoloģiju, tāpat notiks kopīga diskusija par iespējamiem risinājumiem situācijas uzlabošanai attiecībā uz bērna tiesību izteikt viedokli nodrošināšanu. Diskusiju atklās LM parlamentārā sekretāre Karina Ploka, kā arī tiesībsargs Juris Jansons.
Pētījums projektā "Eiropas Padomes Bērnu līdzdalības novērtēšanas rīka ieviešana" tika īstenots no 2017.gada aprīļa līdz decembrim sadarbībā ar EP un LM. Projektu pētījuma veikšanai līdzfinansēja ministrija un EP.