''Viltus ziņām'' ir dažādas definīcijas. Viena no tām, kas ir minēta Kembridžas vārdnīcā, tās definē kā nepatiesus stāstus, kas, attēloti kā ziņas, tiek izplatīti internetā vai citos plašsaziņas līdzekļos un parasti ir radīti, lai ietekmētu politiskos uzskatus, vai arī izveidoti kā joks. Tomēr Eiropas Komisija gan aicina lietot jēdzienu ''dezinformācija'', kas ietver visa veida pārbaudāmi nepatiesu vai maldinoša informāciju, kas ir radīta, publiskota un izplatīta, lai iegūtu ekonomisku labumu vai izraisītu kaitējumu sabiedrībai.
Starptautiskā kiberdrošības kompānija CHEQ sadarbībā ar ASV Baltimoras Universitāti pagājušā gada nogalē nāca klajā ar analīzi par to, cik lielus zaudējumus globālajai ekonomikai rada šāda veida informācija. Kopumā šī summa tiek lēsta ap 78 miljardiem dolāru (69 miljardiem eiro) gadā.
Latvijā par viltus ziņām un dezinformāciju visbiežāk tiek runāts kontekstā ar Kremļa propagandu un valsts drošības apdraudējumu. Lai arī mūsu valstī aplēses par viltus ziņu un dezinformācijas radītajiem finansiālajiem zaudējumiem nav veiktas, tomēr nevar noliegt, ka tādi pastāv.
Ietekme uz migrāciju
Bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš piekrīt tam, ka viltus ziņu radītie zaudējumi ir grūti nosakāmi. Tomēr viņš uzskata, ka tādi Latvijas ekonomikai noteikti tiek veikti. ''Šo ziņu saturs praktiski vienmēr ir negatīvs, tās saindē psiholoģisko atmosfēru sabiedrībā. Iespējams, ka šādu ziņu izplatība veicinājusi negatīvu migrācijas bilanci,'' viņš saka. Pēc viņa sacītā, parasti valstis ar pasaules kontekstā tik augstu dzīves līmeni, kas šobrīd Latvijā ir aptuveni 70% virs pasaules vidējā, necieš no tik lielas emigrācijas. ''To noteikti kaut kādā ziņā veicina gan atvērtais darba tirgus valstīs ar vēl augstāku dzīves līmeni, gan sistemātiska sabiedrības apziņas indēšana ar maldīgām ziņām, kuru mērķis nepārprotami ir bijis nokaut ticību valsts nākotnei,'' min Strautiņš.
Viņš atzīmē, ka dažāda veida maldu ziņas ir bijusi problēma Latvijas ekonomikai vēl pirms jēdziena ''viltus ziņas'' rašanās un sociālo tīklu izmantošanas popularitātes.
Kā piemēru viņš min baumas, kas ilgstoši klīdušas mūsu valstī, par to, kādā veidā tiek ražoti dažādi produkti. Proti, ka veikalos nopērkamais piens ir izgatavots no pulvera. ''Šī doma ir absurda. Izgatavot pienu no pulvera būtu tas pats, kas pārvērst naftu benzīnā, no kura pēc tam ražot naftu, tam nebūtu nekādas ekonomiskas jēgas. Līdzīgi stāsti ir dzirdēti arī par alu. Ļoti iespējams, ka šīs ziņas radījuši konkurenti vai citu nozaru pārstāvji, neapzinoties, kādu risku šāda rīcība rada Latvijas uzņēmumu reputācijai kopumā,'' min ekonomists.
Tāpat ir populārs uzskats, ka Latvijā un citās jaunajās Eiropas Savienības dalībvalstīs starptautiskie uzņēmumi pārdod sliktākus produktus ar tādiem pašiem zīmoliem kā Rietumeiropā. Strautiņš gan atzīmē, ka šie produkti tiešām var būt atšķirīgi. Kā vienu no iemesliem viņš min centienus pielāgoties vietējai gaumei. ''Iespējams, ka dažkārt produkti Austrumeiropā tiešām ir sliktāki – ja šejienes iedzīvotājiem ir zemāki ienākumi, tad viņiem būs optimāls produkts ar zemāku cenu un kvalitāti. Taču aizdomas, ka šeit notiek krāpšana, liecina par neizpratni par to, kā darbojas zīmoli. To mērķis ir radīt priekšstatu par noteiktu kvalitātes līmeni, kas dažādos tirgos var atšķirties,'' uzsver ekonomists un piebilst – neviens nevar aizliegt ražotājiem atšķirīgi pozicionēt vienu un to pašu produktu dažādās valstīs.
Tomēr arī mūsu sabiedrībā ir daudz maldīgu priekšstatu par to, kā darbojas Latvijas ekonomika kopumā, pauž Strautiņš.
Viņš atzīmē, ka jo īpaši daudz dažādu dīvainu tēžu varēja dzirdēt tā sauktās dižķibeles laikā jeb pēc 2004.–2007. gada nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas.
Piemēram, ''Latvija neko neeksportē'', ''uzņēmumi meklē iespējas pamest Latviju''. ''Atceros, ka pēc tam, kad šī tēze bija aplidojusi avīžu virsrakstus, žurnālisti devās pa visu valsti meklēt piemērus, bet atrada vienu mazu ražotāju Liepājā ar dažiem darbiniekiem, kurš galu galā nekur nepārvācās,'' min Strautiņš.
Banku baumas
2011. gada novembrī plašākai sabiedrībai, tajā skaitā bankas klientiem, tapa zināms par Latvijas Krājbankas nedienām. Neilgi pēc tam, decembra vidū, izcēlās ažiotāža par vēl kādas bankas – Swedbank – stabilitāti. Izplatījās neskaidras baumas par bankas varbūtējām problēmām. Toreiz, iespējams, baidoties, ka Swedbank piemeklēs Latvijas Krājbankas liktenis, iedzīvotāji steidzās no bankomātiem izņemt naudu, kopējai summai vienas diennakts laikā sasniedzot vairākus desmitus miljonus latu.
Šā brīža Swedbank mediju attiecību vadītājs Jānis Krops Dienai atzīst, ka banka vairākkārt ir saskārusies ar viltus ziņu izplatīšanu. Esot gan brīži, kad kādas neapmierinātības dēļ tiek veidota apzināti sagrozītas informācijas kampaņa vai sabiedrībai redzamākais – izplatītas baumas par bankas stabilitāti. ''No vienas puses, nevar pārmest, ka atsevišķi bankas klienti atsaucas šādām baumām un steidzas izņemt skaidro naudu no bankomātiem, jo Latvijas pieredze šajā ziņā ir gana sāpīga. Jau pasen, bet tomēr ir bijušas gana lielas bankas, kuras solījušas saviem klientiem parūpēties par viņu finansēm, tomēr to nav izdarījušas – tas atstāj sāpīgu nospiedumu cilvēku atmiņā. Īpaši, ja cilvēki neizprot finanšu rādītājus vai neseko līdzi finanšu loģikai, viņiem arī ir sarežģītāk satraukuma brīdī noorientēties,'' šāda veida baumu cēloņus skaidro Krops.
Viņš min, ka šādām baumām laba augsne ir tad, ja tās izplatās salīdzinoši mazā mērogā, turklāt, ja tās vēl izsaka kāds vietējiem iedzīvotājiem labi pazīstams cilvēks, kurš pauž pārliecību, ka ar kredītiestādi ''kaut kas nav kārtībā''.
Ar to esot skaidrojama atsevišķu baumu izplatīšanās mazākās pašvaldībās, jo cilvēki tādās cits citu vairāk pazīst un līdz ar to arī vairāk uzticas šādi izteiktiem viedokļiem. Savukārt lielākā mērogā līdzīgu baumu ģenerāciju var radīt sociālie tīkli. ''Interesanti, protams, ka šādi baumu fenomeni raksturīgi tieši Latvijai, jo ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Zviedrijā cilvēki nesteidz izņemt naudu no bankomātiem baumu dēļ. Protams, katram ir tiesības būt skeptiskam par atsevišķu kredītiestāžu darbību, tomēr jāpatur prātā, ka kredītiestādes ir daļa no valsts finanšu sistēmas drošības. Tāpēc arī baumu izplatīšanas brīžos gan kredītiestādes, gan uzraugošās institūcijas atgādina par likumā noteikto atbildību,'' uzsver Swedbank pārstāvis.
Tomēr 2011. gada nogale nav vienīgā reize, kad iedzīvotāji satraukumā ņēma naudu ārā tieši no Swedbank. Ažiotāža par Swedbank stabilitāti tika sacelta arī 2019. gadā. Tiesa, pērn šādas runas izplatījās tikai Daugavpilī. Swedbank to nodēvēja par ''mērķtiecīgu baumu izplatīšanu''. Krops šādas baumas skaidro ar to, ka Swedbank ir populārākā banka Latvijā, ar lielāko klientu skaitu un plašāko bankomātu un filiāļu tīklu. ''Protams, šādas baumas rada pastiprinātu darba režīmu bankas darbiniekiem. Tomēr tās neietekmē bankas stabilitāti,'' uzsver Krops un atzīmē, ka Swedbank kapitāla pietiekamība un spēja segt savas saistības vairākkārt pārsniedz likumā prasīto.
Tikmēr SEB bankas privātpersonu segmenta komunikācijas vadītāja Elīna Neimane Dienai norāda, ka finansiālā drošība ikvienam cilvēkam ir viens no būtiskākajiem jautājumiem un ka, pēkšņi izdzirdot kādas baumas vai viltus ziņas par kādas bankas darbību, nenoliedzami var rasties bažas par savu finanšu drošību. ''Jo īpaši konkrētās bankas klientiem. Bet neesam novērojuši, ka situācijās, kad klīst baumas par kādas bankas darbības apturēšanu, mūsu klienti masveidā steigtos izņemt skaidru naudu. Šādos gadījumos noteikti ir vērts vispirms izvērtēt ziņu avota ticamību,'' saka Neimane.
Paredzēta atbildība
Par apzināti nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu mutvārdos, rakstveidā vai citādā veidā par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli ir paredzēta arī atbildība Krimināllikumā.
Par šāda veida pārkāpumiem, atkarībā no to smagumu pakāpes, var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz pat pieciem gadiem.
Viltus ziņas un dezinformāciju mēdz izplatīt arī ar mērķi gūt mantisku labumu. To interneta medijs var gūt, pelnot ar reklāmu izvietošanu savā vietnē. Izveidojot it kā skandalozu ziņu, kas nav patiesa, palielinās portāla lasītāju skaits un attiecīgi arī izvietotā reklāma tiek redzēta biežāk. Tomēr reklāmu ''klikšķināšana'' šādās apšaubāmu informāciju izplatošās interneta vietnēs var beigties arī sliktāk. Šādā veidā kibernoziedznieki var iegūt arī sensitīvu informāciju no iedzīvotājiem, piemēram, pieejas datus internetbankai.
Jānorāda, ka pasaulē tehnoloģijas dod aizvien plašākas iespējas krāpniekiem internetā. CHEQ un Baltimoras Universitātes pētījumā cita starpā tiek minēts deep-fakes jeb dziļviltojumi. Vienkāršiem vārdiem runājot, ar tehnoloģiska rīka palīdzību tiek izveidoti kvalitatīvi video, audio vai attēlu viltojumi, liekot domāt, ka viena vai otra persona ir teikusi vai darījusi kaut ko, ko tā patiesībā nav teikusi. Pētījumā tiek pieminēts gadījums, kad kādas Lielbritānijas kompānijas vadītājs, esot pilnīgi pārliecināts, ka sarunājas pa telefonu ar uzņēmuma māteskompānijas vadītāju, pēc viņa rīkojuma nekavējoties pārskaitīja 220 tūkstošus eiro kādam Ungārijas piegādātājam. Vēlāk atklājās, ka šajā gadījumā ar attiecīgo tehnoloģiju palīdzību tika imitēta māteskompānijas vadītāja balss.
Latvijā gan par šādiem vai tamlīdzīgiem gadījumiem līdz šim nav ziņots. Pie mums biežāk tiek ziņots par viltus mājaslapu izveidi nolūkā izkrāpt naudu. Par vienu no šādiem gadījumiem mediji ziņoja pirms vairāk nekā septiņiem gadiem. Toreiz, izveidojot viltus mājaslapu Draugiem.lv un trīs viltus kredītiestāžu mājaslapas, bet pēc tam svešu cilvēku vārdā paņemot ātros kredītus, trīs jauniešu grupējums bija apkrāpis 27 personas, kopumā nodarot 8000 latu (5622 eiro) zaudējumus.
Ļaunprātīgos nolūkos pietiekami bieži tiek izmantoti arī telefoni un e-pasti. Ik pa laikam viena vai otra banka aicina savus klientus neiekrist krāpnieku lamatās un neatsaukties īsziņām vai e-pastiem, kuros it kā bankas vārdā tiek prasīti klientu pieejas dati internetbankai.
SEB bankas pārstāve Neimane atzīst, ka tieši ar krāpniecības mēģinājumiem bankām nākas saskarties biežāk. Viņa gan nenoliedz – lai arī kopumā iedzīvotāji kļūst arvien zinošāki un ieklausās brīdinājumos un skaidrojumos, kā rīkoties, lai nekļūtu par krāpnieku upuri, tomēr joprojām ir situācijas, kurās klienti uzķeras uz krāpnieku ēsmas.
''Būtisks aspekts – krāpnieki lielākoties izliekas par iestādi, kam cilvēki uzticas. Un uzticība finanšu sektoram ir tik liela, ka cilvēki, dažkārt ieraugot, ka vēstules tekstā kā sūtītājs minēta banka vai cita atpazīstama finanšu iestāde, nemaz nepārbauda, vai e-pasta vēstule tiešām nosūtīta no bankas e-pasta adreses. Patiesais nosūtītājs – tā ir pirmā pazīme, kas kritiski jāizvērtē, saņemot e-pasta vēstuli, kas ir negaidīta vai šķiet neparasta,'' skaidro Neimane.
Viņa arī piebilst, ka noteikti nevajag uzķerties uz vārda ''steidzami'' – neviens gadījums nevar būt tik steidzams, lai nebūtu laika to kritiski izvērtēt.
Arī Citadeles Informācijas tehnoloģiju drošības nodaļas vadītājs Kaspars Brikša piekrīt, ka klienti paliek aizvien izglītotāki un spēj atpazīt krāpniecības mēģinājumus. Tomēr vienmēr esot cilvēki, kuri ir vairāk ievainojami, piemēram, seniori, iedzīvotāji ar vājām digitālajām prasmēm, kā arī lētticīgi cilvēki. ''Lielu lomu spēlē arī cilvēku tieksme meklēt vieglas peļņas iespējas. Arī tad, ja cilvēkam ir finanšu grūtības, krāpniekam ir vieglāk pierunāt ''investēt'' krāpšanas shēmās vai atdot savus pieejas datus, lai it kā saņemtu kredītu no krāpniekiem. Ja klients ir nodevis informāciju krāpniekiem, tad bankai visi konti ir jābloķē un atkārtoti jāatver, nodrošinot jaunas pieejas.'' Sods par krāpšanu, tai skaitā automatizētā datu apstrādes sistēmā, paredzēts līdz desmit gadiem ieslodzījumā.
CHEQ un Baltimoras Universitātes ziņojumā arī izpētīts, kā viltus ziņas ietekmē uzņēmumus, kuri savas akcijas kotē biržās. Kā viens no piemēriem tiek minēts nepatiess stāsts, kas 2015. gadā internetā izplatījās par populāro mikroblogošanas vietni Twitter. Tika ziņots, ka Twitter saņēmis piedāvājumu pārdot uzņēmumu par 31 miljardu ASV dolāru. Tas rezultējās ar Twitter akciju cenu pieaugumu par vairāk nekā 8%.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Melu Tvertne saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktors Raivis Vilūns.