RVR papildina padomes sastāvu un ieceļ jaunu valdi ar Kamarūtu priekšgalā

Briesmīgi ka Latvijas rūpnīcas tā izvarotas. Puikas gados, 60to gadu sākumā, gadījās būt RVR rūpnīcā, kaimiņs Imants, gara auguma vīrs ar spēcīgām rokām, kuram vasaras rītos patika pamētāt 32 kg svaru bumbu, bija vagonu rūpnīcas metināšanas ceha meistars un sava atvaļinājuma pirmā dienā paņēma mani līdzi, lai parādītu savu rūpnīcu. Rūpnīca bija pilna ar cilvēkiem, kā tāds bišu strops, jo RVR bija sava lietuve, savs kokapstrāde cehs, krāsošanas iecirknis, tapsētāji, atsevišķa tramvaju ražotne. Redzēju kā tiek metināti dīzeļvilcienu un elektrisko vilcienu vagonu karkasi un kā tos apšuj ar tērauda loksnēm. Te nu mēs esam, ne vairs meistaru, ne zinošu strādnieku. Šaubos vai mēs tagad varētu ko uzražot, jo ražošanai vajag meistarus, meistariem vajadzīgi mācekļi, jo mašīnbūvniecībā ir vajadzīgas darba iemaņas, bet tas viss ir neatgriezeniski zaudēts. Pat virpotājs, ja kādu laiku nestāv pie sava "beņķa", zaudē iemaņas.

Ohoho, - tad jau jauno vilcienu lietā acīmredzot gaidāms kādsjauns paversiens, ja jau šamējais laicīgi atmigrējis uz RVR...

Re, kā Rīkojums Nr.2 patraucēja RVR iešņaukt nāsī saudzus jo daudzus miljonus no vilcienu ieprikuma, ar kuriem padalīties gan Mākoņtēvam, gan kādas kurzemes mazpilsētas hercogam. Tagad nākas ķepuroties pašiem. Lai jau veicas.