Sirdī joprojām esmu sibīrietis

Lasot rakstu liekas, ka Muzeju izveidojis un kārto tikai G.Ulmanis. Tā tas nav. G.Ulmanis tika uzrunāts kā iespējamais mantinieks uz Pikšām. (Mēs tak esam tik likumpaklausīgi......). Māju un kūti no nojaukšanas saglabāja vairāki tā laika entuziasti!. Bija Atmodas laiks. Pirmie, kas ierunājās par Pikšām bija Dobeles Novadpētniecības muzeja darbinieces Māra Stabrovska un Gunta Meļķe, iesaistoties Latvijas Kultūras fondā (es tai skaitā, kā absolūts sabiedrības entuziasts). Izveidojam Kārlim Ulmanim veltītu laikraksta Atmoda pielikumu par K.Ulmani, kuru izplatījām arī Rīgā mītiņu laikā Daugavmalā. Tad iesaistījās Gunārs Austriņš un citi ar celtniecību saistītie patrioti, lai konkrēti atjaunotu Pikšas, kā muzeju. Tikai pēc tam jau iesaistījās G. Ulmanis kā īpašnieks un iespējamais muzeja vadītājs. Arī tagad ir muzeja darbinieki, kuri muzeju atdzīvina ar savu izdomu un ikdienas darbu. Tāda ir Ilga Ķipsne. Manuprāt, tieši viņa ir tas "kakls", kas groza Pikšu " galvu"! Žēl, ka raksta autors nav sajutis šo kopīgi padarītā darba nozīmi!...Un pareizi jau G. Ulmanis saka, ka dvēsele ir palikusi Sibīrijā.....diemžēl to var just....

Loti ceru, ka Gunars Ulmans, beidzot, ir sapratis,ka represetajiem izmaksatas kompensacijas ir izmaksatas no Latviajs iedzivotaju naudas lidzekliem, bet ne no Krievijas kura okupeja Latvijas valsti un veica genocidu pret latvieus tautu, isutija tos pa gulagiem. Loti ceru, ka Godmans un LC zaglu banda, kura izmaksaja sis kompensacijas no Latvijas valsts, atjaunotas Latvijas valsts, budzeta tiks tiesaati un sanems pelnitu sodu un tas varetu but naves sods.

Apskaužams izsūtītā dzīves stāsts.Cik var spriest,tad vietējiem sibiriešiem ir bijusi zelta dzīve,ja pat tautas ienaidnieki dzīvoja kā nieres taukos.Latvijā viss bija daudz sarežģītak.Bija jādzīvo pusbadā,tos,kuri iedrošinajas klausīties brīvas pasaules radio, iekļāva pretpadomju propogandistu sarakstos bez tiesībam uz izglītību.Tā ka Latviju pārvalda padomju nomeklatūra,tad represijas turpinas un tā laikam arī šo dzīvi nāksies nodzīvot gaismu neredzot.Tā ka izsūtītiem liktenis ir labvēlīgāks,ka tiem,kuri visu mūžu ir ieņēmuši pret okupantiem un kolaboracionistiem vērstu dzīves poziciju.Sadarbošanas ar visām varam vienmēr ir komfortabli un auglīgi,diemžēl tam ir arī visai netīkami apzīmējumi.