Atvadās vien līdz rītam
"Mēs darbdienās dzīvojām Rīgā, jo ar māsu gājām skolā, bet brīvdienas ģimene pavadīja Langstiņos. 24.martā pavadījām mammu uz vilcienu, atvadījāmies un sarunājām, ka rīt pēc liecību saņemšanas arī dosimies turp," stāsta Lapiņš. Tovakar, atvadoties no mammas, abi ar māsu un tēvu pat nenojauta, ka rīt vis netiksies, jo naktī dzīvoklī ieradīsies pieci čekisti un aizvedīs tālajā ceļā. "Vienos paps mūs pamodināja, tur viņi pieci stāvēja, iedeva mums maisus un teica, lai liekam iekšā drēbītes. Bet ko mēs, mazi būdami, sapratām? Mamma taču vienmēr visu kārtoja," atminas vīrietis. Ko nu tēvs sapratis, to salicis līdzņemšanai, savukārt uz militāristu jautājumiem par to, kur ir sieva ar pārējiem bērniem, atbildēt vairākkārt atteicās, tādējādi paglābjot viņus no deportācijas.
Pagalmā jau rūca mašīna, kuras kravas kastē sabijusies sēdēja kaimiņu ģimene. "Teica, ka kaut kur ārpus Rīgas mūs vedīs, bet skaidrs, ka tie bija meli. Kad izbraucām uz Brīvības ielas, tur bija daudz šādu mašīnu. Turp brauca cilvēku pilnām kravas kastēm, bet atpakaļceļā nāca jau tukšas – brauca pakaļ otro reizi."
Spēkrats apstājās Ropažu stacijā, kur uz sliedēm stāvēja ešelons. Pirmie vagoni jau bija pilni, tāpēc ģimeni iesēdināja priekšpēdējā. "Kad vilciens sāka kustēt, bija jau uzaususi saulīte," atminas Lapiņš, "pilns vagons vecu, slimu, mazu raudošu bērniņu. Tās bija drausmas." Vīrieša atmiņā īpaši iespiedies skats, kā īsi pirms došanās tālajā ceļā stacijā ieradās limuzīns un no tā, tērpies melnā mētelī, izkāpa Vilis Lācis, parakstīja dokumentu un deva signālu, ka nu var doties. "Man acu priekšā joprojām stāv skats, kā tēvam aiz uztraukuma klabēja zobi. Tas ir drausmīgi, ka izšķir ģimeni. Divi mazi bērni ar sievu paliek šeit, bet mums jādodas prom. To nevar izstāstīt, ko viņi mums nodarīja," viņš saka, valdot asaras.
Baigais ceļš uz nezināmo
Ceļš līdz galastacijai Sibīrijā ilga 21 vienu dienu. Par šīm trim nedēļām vīrietis stāsta maz, jo tai laikā valdījusi neziņa. Taču pāris īpaši spilgtu epizožu viņa prātā dzīvo vēl šodien: "Atceros, ka katrā stacijā, kur piestāja vilciens, skrēja puikas, meta pa vagoniem ar akmeņiem un kliedza vienu un to pašu pantiņu: "Fašisti, izmenņiki roģini! Ubivaļi naših otcov i bratjev! (Fašisti, dzimtenes nodevēji! Nogalināja mūsu tēvus un brāļus! – no krievu val.)." Viņi bija samācīti tā teikt visur."
Naktis bija aukstas, un no dažādām kaitēm mira cilvēki. Tos sasvieda pēdējā vagonā, ko šā iemesla dēļ tad arī iesauca par līķu vagonu. "Kad daudz līķu sakrājās, vilciens pieturēja, mums ļāva aiziet pļavā uz tualeti, tikmēr vagonam attaisīja durvis un svieda ārā ķermeņus. Gribēja aprakt, bet zeme sasalusi un neko nevar izrakt. Tad viņi paņēma un ar lāpstu katram sašķaidīja galvaskausu, lai neatdzīvojas. Atceros, ka tur bija balti palagi aptīti un viss vienās asinīs."
"Krustmāte" vēl slima
Vilciens uz visiem laikiem apstājās Argas pilsētā. Stacijā ģimenes sadalīja pa kolhoziem. "Sākumā sēdējām tur kantorī, un vienai kundzei bija cukurs līdzi. Ienāca vesela strīpa mazu krieviņu. Viņi stāv, skatās, un pilnīgi tek siekalas. Mūsējie saka, lai ņem arī to cukuru, bet neņēma, bija piekodināti, ka noindēsim."
Turpmākie astoņi gadi izsūtījumā bijuši līdzīgi kā citos Sibīrijas bērnu stāstos – maz ēdiena, nātru vārīšana, pret pārtiku iemainītas līdzi paņemtās mantas, skola, darbs. Lapiņš seniors gan bija gudru galvu, tāpēc uzreiz tika pie mērnieka amata. "Tā mēs vilkām to garu," saka vīrietis. Viņš arīdzan atminas, ka bijuši labos draugos ar vietējiem: "Viņi bija nabagi, mēs bijām nabagi, naida nebija, pamācījām viens otru." Vietējā sādžā savureiz notikušas arī svinības, piemēram, Ziemassvētkos visi pulcējušies pie priedes, jo egļu tur nemaz nebija. "Kādā paciņā no mājām mums atsūtīja egles zariņu, kas tie bija par priekiem," viņš smaidot saka.
Vakaros tolaik mazais Jānis skaitīja tēvreizi, ko reiz bija iemācījusi vecmāmiņa, un klusībā cerēja reiz atgriezties pie mammas. Sarunu par to, ka nākotnē varētu atkal spert kāju dzimtenē, gan nebija: "Mums taču bija pateikts, lai aizmirstam tādu Latviju. Mums te visu mūžu būs jādzīvo."
Saziņa ar mājās palikušajiem bija reta: "Pašai mammai nerakstījām, bet tantei, lai neatrod. Tēvs rakstīja caur puķēm. Piemēram – kāda veselība krustmātei? Ar vārdu "krustmāte" saprotot valsti. Tad mums nāca dažādas atbildes, ka krustmāte atkal slima vai mazliet veseļojas."
Priecīgu vēsti nesa rīts, kad nomira Staļins: "Kaimiņiene izgāja pie vārtiņiem un skaļā balsī pa visu sādžu raudāja: "Vai dieniņ! Staļins ir nomiris!" Bet latvieši priecājās."
Pāris gadu vēlāk, 1957.gadā, ģimene pārdeva lopus un caur Maskavu devās uz Rīgu. Lapiņš atkal satikšanās prieku atceras tā, it kā tas būtu noticis šodien. Mammu viņš pēdējoreiz bija redzējis, esot divpadsmitgadīgs puika, bet nu sievietes priekšā stāvēja jau 20 gadu vecs vīrietis.
Šodien Lapiņš vada represēto biedrību un gādā, lai atmiņas par izsūtījumu nekad nepazustu no tautas atmiņas. Dusmu gan viņā nav. "Visi vainīgie jau ir miruši," saka vīrietis un piebilst, ka jālūdz Dievs, lai nekas tāds vairs ar mūsu tautu neatkārtotos.
paskaidrojums